Ēna.

K.Ešers

Cilvēka ārējā un iekšējā, fiziskā un psihiskā pasaule ir iekārtota tā, ka visam ir ēna un visam ir pretstats. Pavisam nesen, 2000-šo gadu sākumā kosmosā atklāja melno matēriju, kas kalpo kā neredzama saistviela, kas savieno kosmosa redzamās daļas un pastāv visur t.sk. uz Zemes. Kvantu fiziķi, runājot par mikrodaļiņu īpašībām, bieži min, ka vielas rašanās laikā vienlaicīgi rodas vielas pretstats, antiviela. Lielākā daļa reliģiju ir balstītas pretstatos: Dievs un Velns, garīgais un materiālais, labais un ļaunais, zemes dzīve - paradīzes, viņsaules dzīve, dzīve un nāve. Mūsu ikdienas dzīvi nosaka dienas un nakts, vasaras un ziemas cikli. Maziem bērniem savas fiziskās ēnas atklājums parasti ir kas īpašs.  

Cilvēka psihē arī netrūkst pretstatu, kas uztur mūsos spriedzi un līdz ar to arī attīstību: labās un kreisās smadzeņu puslodes, Apziņa un Bezapziņa, apzinātais un neapzinātais, sapnis un nomoda, mātes un tēva internalizētās figūras, Persona un Ēna, sievišķais un vīrišķais, Ego un Patība, bērnišķais un viedais. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Ēna un pretstati pastāv un pastāvēs. Cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums ir nemitīgi līdzsvarojot pretstatus, atrast un iet pa savu izvēlēto ceļu. Jebkurš "iekritiens" kādā no poliem un aizmiršana par otru polu, pretstatu mums agri vai vēlu atspēlējas. Ja mēs pārāk rūpējamies par citiem, tad mēs nerupējamies par savām vajadzībām; ja mēs pārāk rūpējamies par sevi, tad mēs zaudējam prieku no palīdzēšanas citiem; ja mēs pārāk rūpējamies par savu garīgo pasauli, mēs varam atstāt novārtā materiālo; ja mēs pārlieku fokusējamies uz intelektuālo darbību, tad varam atstāt novārtā ķermenisko, praktisko dzīves daļu utt. 

Cilvēka iekšējā (es tomēr nevaru atrast citu, pietiekami labskanīgu vārdu latviešu valodā. "Iekšējā pasaule" tomēr nedaudz nāk no iekšām. Man liekas tik skanīgs angļu inner world. Varbūt to varētu latviski  tulkot kā Iekšpasaule?) pasaulē ēnai ir nenovērtējama loma, jo ēnas iepazīšana, akceptēšana un integrācija ir viens no individuācijas nosacījumiem. Dzīves vidū, kad cilvēks sāk izvērtēt savas dzīves motīvus, vajadzības, nodzīvoto laiku un apmierinātību ar dzīvi, satikšanās ar ēnas daļām ir viens no viss kritiskākajiem dzīves pagrieziena brīžiem. 

Līdzīgi kā bezapziņas dalījumā, Jungiānismā tiek izdalīta personīgā un kolektīvā ēna. Personīgā ēna ir katra cilvēka unikālā ēnas daļa, kas dabīgi attīstās kopš bērnības. No brīža, kad zīdainis sāk atšķirt garšīgs-negaršīgs, silts-auksts, patīkams-nepatīkams sākas diferenciācija un dalīšanās pretstatos. Vēlāk bērns noskaidro, ka ir kāda noteikta dzimuma pārstāvis, tātad otra dzimuma identitāte kļūst par ēnu. Meitenes dara tā un zēni citādi. Tātad es tā nedaru! Mūsu ēnas daļā ir tas, ko mēs par sevi apzinamies, kā mēs nedaram un nekad nedarīsim, ka kaut kas mēs neesam. Ēnas attīstību lielā mērā ietekmē Personas attīstība. Vecāki, tuvinieki, cilvēki apkārtējā vidē apzināti vai neapzināti ietekmē Personas (psihes daļa, kas ir ļoti nozīmīga komunikācijā ar ārpasauli un veidojas no ārpasaules ietekmēta) attīstību. Līdz ar to daudzas bērna esības daļas kā neakceptētas vai neizmantojamas nonāk Ēnas daļā. Tas, ko neakceptē mūsos apkārtējie cilvēki un sabiedrība tiek vairāk vai mazāk no slēpts t.sk. no mums pašiem.  Apkārtējā vides atšķirības, ģimenes, tautu dažādās tradīcijas, vērtības un kultūra nosaka, ka dažādās valstīs ēnas daļā nonāk atšķirīgi aspekti. Piemēram, ziemeļu un dienvidu tautu atšķirības par atļauto un nepieņemamo, aizliegto ir diezgan lielas. Nepieņemamais, aizliegtais nonāk psihes ēnas daļā. Tautas, kopienas kontekstā var teikt, ka nonāk ne tikai personīgās ēnas daļā, bet arī Kolektīvās ēnas daļā.  

Ēna ir tikai daļēji apzināma. Lielākā ēnas daļa ir neapzināta un neapzināma. Tavistokas lekcijās Jungs salīdzina apziņu ar gaismu lukturīti, kas izgaismo kādu tumšās istabas daļu. Kad iespīdinam lukturīti vienā kaktā (apzināmies), tad neredzam, kas notiek citā kaktā (cita daļa ir neapzināta).  Ēnas kontekstā ir līdzīgi. 

Sadaļā par Personu es nedaudz jau analizēju Oskara Vailda "Doriana Greja ģimetne". Šis romāns ir aplūkojams arī no Ēnas puses, jo tas stāsta gan par Personu, gan Ēnas daļu. Kā pretpoli šīs divas daļas viena otru visu laiku izaicina un notur spriedzē. Dzīves pirmā daļā vairāk ir stāsts par Personas attīstību, bet dzīves otrā - par Ēnas atbrīvošanu. Junga analītiķis Zweig C. raksta, ka ēna ir kā psihiskā imūnā sistēma, tā nosaka kas ir atbilstošs un, kas nav atbilstošs cilvēka būtībai, individuācijas ceļam un Patībai (what is Self and what is not-Self).  Ja mēs ignorējam ēnas spiedienu, "mājienus", attīstamies vienpusēji, līdzīgi kā Dorians Grejs. Jo ilgāk ēnas aspektus ignorējam, jo tie kļūst biedējošāki un aizvien grūtāk tos aplūkot.

Ēna viss biežāk tiek saprasta kā cilvēka negatīvā daļa. Tas ir tikai daļēji pareizs apgalvojums, jo ēnā ir arī mūsu pozitīvās īpašības, spējas, ko neesam realizējuši vai neapzinamies. Ēna satur arī milzum daudz enerģijas. 


Raksts tiek papildināts


Izmantotais attēls ir no slavenā holandiešu mākslinieka Maurita Kornelis Ešera oficiālās mājas lapas darbu kolekcijas.

Zweig C., Abrams J. Meeting the Shadow. The hiden power of the Human nature.  -NY, Penguin Putnam, 1991. -335 p.

Hollis J. Why good people do bad things. Understanding our darker selves. -NY, Gotham Books, 2007. -308 p.

Smith J.P. The Power of the dark side. -CA, Michel Wiese productions, 2008. -242 p.

Роберт Дж. Как овладеть своей тенью. -М.:Институт Обшегуманитарных Исследований, 2015. -96с.

Франц М.-Л. Феномены тени и зла в волшебных сказках./пер. с англ. -М.:Класс, 2010. -360с.



 .