Persona

Mijiedarbībā ar sociālo vidi ir radies cilvēka psihes veidojums, ko analītiskajā psiholoģijā apzīmē ar vārdu Persona. Jungs šo nosaukumu aizguva no latīņu valodas ar nozīmi maska. Maska, ko aktieri  lietoja antīkajos teātros, lai paspilgtinātu savu tēlu, vai arī, lai skatītājam tēls būtu labāk saskatāms un saprotams. Maska - kaut kas, kas atrodas starp aktieri, aktiera personību un skatītāju; Kaut kas, kas nosedz (noslēpj) aktiera seju. Šīs daudzveidīgās nozīmes maskai: būt pa vidu starp mani un citiem; kaut ko izcelt; atspoguļot kaut ko, ko es vēlos parādīt citiem; noslēpt savu seju; spēlēt lomu u.c., jau lielā mērā palīdz iepazīt Personas jēdziena nozīmi. Persona  kā maska ir tas, ko es rādu citiem un tas nav noteikti tas, kas esmu es pats. Persona palīdz iedzīvoties un izdzīvot sabiedrībā, attiecībās ar citiem un pildot sociālās lomas.

Maskas un dažādo, mainīgo seju un tēlu tematika ir sen sena cilvēces mitoloģijas un pasaku tēma.

Junga analītiķis Džeims Halls (James A. Hall) , mēģinot skaidrot un klasificēt psihes struktūras daļas, ieviesa dalījumu :

1) Identitātes struktūras - Ego, Ēna.

2) Attiecību struktūras - Persona, Anima/Animus.

Tātad, jēdziens Persona ietilpst psihes attiecību struktūrās. Personas daļas mērķis ir mijiedarboties, būt attiecībās ar apkārtējo pasauli. Kā raksta Dž.Halls: (psihes) attiecību struktūras vienmēr, lielākā vai mazākā mērā ir attiecībās un ir saistītas ar attiecībām. Tās veido attiecības ar ārējo (Persona) un iekšējo (Anima/Animus) pasauli, kā arī veicina Ego darbības paplašināšanos gan ārējā apziņā, gan arī iekšējā bezapziņā. Protams, psihes attiecību struktūras mijiedarbojas arī ar identitātes struktūrām - Ego un Ēnu.

K.G.Jungs grāmatā "Personības tipi" 10.nodaļā velta uzmanību arī  termina Persona definēšanai. Jēdzienu Persona viņš apraksta kā funkciju kompleksu, kas radies pielāgošanās vai nepieciešamās ērtības labad, taču tas nav identisks cilvēka individualitātei. Jungs nodala jēdzienus personība un individualitāte. Personība raksturo cilvēka ārējo darbību, ārējos apstākļus, sociālo statusu, profesiju, izskatu, nodarbošanos utt.  Individualitāte  ir Personības pretpols un raksturo cilvēka iekšējo pasauli, raksturu, rakstura īpašības un īpatnības. Abus šos jēdzienus Jungs raksturo kā "kolektīvas personības" (collective personalities) un apvieno vienā jēdzienā Persona. Cilvēka patiesā būtība, aiz maskas, ir plašāka un bagātīgāka. Persona, pēc Junga, attiecas tikai uz attiecībām ar objektiem un ārpasauli. 

Persona  ir cilvēka palīgs attiecībās ar sabiedrību, jo palīdz pielāgoties, adaptēties sociālā vidē. Cilvēka ārējais izskats, apģērbs, veids kā komunicē ar citiem, kā arī sociālo lomu izpilde, lielā mērā, ir Personas daļas noteikta. Personu ietekmēs vecums, dzimuma identitāte, sociālais statuss, profesija u.c. Personas izpausmes ietekmē ne tikai cilvēka paša priekšstati par to kā viņš grib izskatīties un uzvesties, bet arī sabiedrības gaidas un stereotipi. 

Persona izpaužas ne tikai mūsu apģērbā, frizūrā t.i. ārējā izskatā, bet arī caur dažādiem dzīves priekšmetiem, ko mēs izvēlamies - mašīnas marka; māja vai dzīvoklis; rajons, kur dzīvot un strādāt, pulkstenis un pildspalva. Viss un jebkas, kas kaut kādā veidā reprezentē mūs un dod citiem uztvert to, kādi mēs esam pēc ārējā izskata. 

Diemžēl neatcerēšos atsauces, bet lasīju ļoti interesantu pētījumu, kas arī lielā mērā bija saistīts ar Personas tēmu. Pētījuma ietvarā sievietēm un vīriešiem bija jāizvēlas apģērbs, vadoties tikai pēc savām izjūtām, jo apģērbam bija noņemtas visas izmēru birkas. Kāds bija pētījuma rezultāts? Nemaz tik pārsteidzošs. Lielākā daļa sieviešu izvēlējās drēbes, kuras bija par mazu, bet lielākā daļa vīriešu - drēbes, kuras bija par lielu. Persona veidojas no mūsu pašu priekšstatiem par to kā vajadzētu un gribētos izskatīties, kas savukārt ir saistīti ar sabiedrības gaidām un stereotipiem. Sievietes pētījumā izvēlējās mazāku apģērbu, jo viņu pašu vēlamais priekšstats par savu ārieni bija vidēji 1 līdz 3 izmērus mazāks, kas savukārt saskan ar mūsdienu sabiedrības stereotipiem par sievietes augumu. Tā piemēram, 1980-tajos sievietes auguma stereotipi bija 90-60-90, bet jau 2000 gadu sākumā šie parametri vairs nav tik aktuāli un parādās ļoti tievas un pat "zēnīgas" sievietes tipāžs.  Kolektīvie "tipāži" jeb kādi nosacītie sabiedrības priekšstatu etaloni savukārt ietekmē individuālās Personas attīstību.  Īpaši izteikta "pievienošanās" sabiedrības normām notiek pusaudžu vecumā, kad atbilstība grupas normām ir ārkārtīgi svarīga. Viennozīmīgi, ka ēšanas traucējumu attīstība arī ir saistīta ar sabiedrībā valdošiem un reklāmās kultivētiem stereotipiem. Saspringtākas Ego un Personas attiecības var būt arī cilvēkiem ar kādām ārējā izskata īpatnībām (ko apkārtējā sabiedrība uztver kā citādību. Katrā kultūrā tas būs atšķirīgi). Apkārtējo cilvēku uzvedība arī mainās atkarībā no cilvēka izskata no tā kā cilvēks prezentē pats sevi: kāda ir cilvēka apzinātā Personas daļa. Tā var kļūt gan līdzjūtīgāka, gan norobežotāka.  

Personas attīstība notiek mijiedarbībā 

ar apkārtējo vidi.

Jungiānismā Persona ir arhetips, kuram ir raksturīga neizbēgamība un visurpastāvēšana. Tas nozīmē, ka cilvēkam Persona ir dota no dabas, lai cilvēki varētu efektīgāk mijiedarboties un veiksmīgāk sadarboties savā starpā. Persona nozīmē atvieglotāku saskarsmi un komunikāciju, jo tā darbojas pēc ārējiem, konkrētas sabiedrības, nevis cilvēka iekšējiem, individuāliem noteikumiem. Dažādās kultūrās vienmēr ir bijušas atšķirīgas prasības cilvēka ārienei un izturēšanās noteikumiem. Dažkārt Personu aplūko kā sociālo arhetipu, kas paredz daudzveidīgus indivīda un sabiedrības kompromisus. Tas nosaka, ka Personas daļa nav viennozīmīgi neīsta un mākslīga, negatīva, kā to bieži ataino. 

Personai ir nozīmīga loma cilvēka un sabiedrības attiecībās, īpaši mūža pirmajā daļā, kad cilvēka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir adaptēties sabiedrībai un lielāks attīstības fokuss ir vērsts uz ārpasauli. Persona ir saistīta ar kolektīvo psihi. Mūža otrā pusē, cilvēka dzīves fokuss ir vairāk vērsts uz iekšpusi un Persona  arī kļūst tuvāka cilvēka individualitātei.

Cilvēka dzīvē ir diezgan daudz grūtību, kas saistītas ar Personas daļu. Tās var būt gan identificēšanās ar Personu, Personas rigiditāte vai gluži otrādi - "vāja" Persona. Turpmāk par šīm grūtībām nedaudz sīkāk. 



The Mask

 

 

Dorian Gray (2009.)


Tautas folklora, mīti, pasakas, sakāmvārdi un dažādās cilvēka radošās darbības izpausmes: teātris, kino, literatūra var palīdzēt labāk izprast cilvēka psihes dažādos aspektus. No vienas puses mēs šos darbus varam uztvert kā objektīvo realitāti, kā stāstu kas ir izdomāts vai bijis reāls un visādā gadījumā skar cilvēku ārējo realitāti. No otras puses, jebkādas cilvēka radošās darbības un kultūras izpausmes varam aplūkot no cilvēka iekšējo attiecību skatu punkta, kā subjektīvo realitāti.  Jebkura filma, stāsts , mīts un pasaka atspoguļo cilvēka iekšējo pasauli, dažādo psihes aspektu attiecības t.i. raksturo arhetipus un to pretpolus, dažādos kompleksus un to attiecības utt.

Tā piemēram, lielisks rigiditātes un identificēšanās  ar Personu piemērs ir Hiacintes tēls no angļu seriāla "Smalkais stils" (Keeping Up Appearances), ko meistarīgi atveido aktrise Patrīcija Rūtledža. Seriāla stāsta pamatā ir narcistiski  pompozās un provinciālas angļu mājsaimnieces Hiacintes ikdienas dzīves notikumi. Hiacintes personība eksistē tikai viņas ārējās izpausmēs, kolektīvo stereotipu producēšanā un tajā, cik lielā mērā viņa spēj atbilst iedomātajam karaliskās ģimenes etalonam un protams, tas viņu regulāri noved pie smieklīgām situācijām. Neatbilstība ārējam etalonam Hiacintei ir līdzvērtīga pilnīgam iekšējam kraham.  Ego identificēšanās ar Personu nozīmē, ka cilvēks pieņem ārējās normas un prasības kā savējās. Kā jau minēju iepriekš, kaut kādā mērā tam ir sava sociālā nepieciešamība, bet, ja tas notiek kā Hiacintes gadījumā, būtībā saplūstot ar Personas daļu, tad mēs varam teikt: "Cilvēks ir pazaudējis sevi". Ne tikai viņa pati seko kādiem kanoniem, bet dara visu, lai apkārtējie cilvēki arī ir atbilstu Hiacintes priekšstatiem par to kā jāizskatās un jāuzvedas. Būtībā, apkārtējos cilvēkus viņa uztver kā savas Personas sastāvdaļu, kā ārējus subjektus un savu ambīciju piepildīšanās instrumentus. Kur ir pati, īstā Hiacinte? Kāda ir viņas individualitāte, jūtas un patiesās vajadzības? Ja Hiacintes Persona būtu kaut nedaudz elastīgāka un funkcionālāka, tad viņa vismaz kaut kādos apstākļos, vismaz savās mājās spētu nesekot smalkajam stilam un nedaudz atbrīvoties. 

Kad skolotāja arī ārpus skolas turpina būt skolotāja; 

kad militārists arī mājās ir militārists un citos līdzīgos piemēros, 

ja cilvēki dažādās sociālās vidēs nespēj reaģēt atbilstoši vides prasībām, 

tad var runāt par rigidu jeb neelastīgu Personas daļu.  

Ego identificēšanās ar Personu, vairāk vai mazāk ir neapzināts process. To, ka cilvēks neapzinās var novērot situācijās, kad apkārtējie cilvēki saskata otrā to, ko viņš pats neredz vai situācijās, kad paši sev nemanot kopējam citu cilvēku uzvedību, apģērbu. Arī tad, kad apgūstam kādas sociālās lomas ģimenē, pie draugiem, skolā, augstskolā utt. Pakāpeniski, dzīves laikā cilvēkam veidojās dažādas Personas izpausmes

Junga analītiķis M.Steins atzīmē, ka psiholoģiski Ego un Persona ir diezgan atdalīti viens no otra (pastāv  daļējas apzināšanās un Personas daļas ietekmēšanas iespēja no Ego puses), bet ikdienā Ego tomēr tiecas identificēties ar sociālajām lomām, kuras tas pilda. Tā piemēram, ļoti bieži, kad jautāju cilvēkiem, lai pastāsta par sevi, tad pirmais par, ko sāk stāstīt ir darbs un profesionālā dzīve. Es esmu tas, ko es daru - tā īsumā var definēt mūsdienu tendenci profesionālās Personas saplūšanai ar Es. Situācijās, ja cilvēks zaudē darbu, tad krīze ir dubulta, jo viņš zaudē it kā daļu no sevis, savas identitātes: Ja man nav darba, tad es neesmu nekas. It kā dzīvē nebūtu daudzas citas lomas ar ko identificēties. Personas veidošanos ietekmē sabiedrības gaidas un, jo vairāk sabiedrība cilvēka profesionālo daļu, jo vairāk cilvēks to izceļ caur Personu. 

Vājam Ego Persona var kalpot kā aizsargs. Līdzīgi kā tas ir filmā Maska (The Mask) , kad kautrīgais, nepārliecinātais un nedaudz īpatnējais (kā šķiet apkārtējiem)  bankas darbinieks Stenlijs atrod masku. Uzvelkot masku Stenlijs kļuva par neatvairāmu, šarmantu, asprātīgu un visu varošu vīrieti. Šajā gadījumā var runāt arī par Personas kompensējošo funkciju. Maska mums palīdz noslēpt mūsu vājības, nevarēšanu un bažas. Stenlija jaunizveidotais tēls ar zaļo seju bija īpatnējs un citādāks. Tas varētu būt attiecināms uz Stenlija, lai arī nepārliecināto, bet izteikto individualitāti un rakstura elastīgumu, kas, lielā mērā, ļāva viņam apzināties maskas valkāšanas priekšrocības un trūkumus. Hiacintes gadījumā, nebija iespēju apzināties Personas negatīvo ietekmi uz viņas dzīvi. Līdz ar to Hiacintei nebija iespēja mācīties. Savukārt, Stenlijs stāsta noslēgumā arī pats, bez maskas kļuva daudz drosmīgāks un pašpārliecinātāks, kā bija iepriekš. Šajā aspektā parādās vēl viena būtiska maskas, Personas loma - mācīšanās. Bērnībā un jaunībā tas, ko cilvēkam piedēvē apkārtējā pasaule var kļūt par viņa paša. Bērnam iedod vārdu un pēc tam viņš sevi identificē ar vārdu. Pavisam nepiedodami ir apsaukāt bērnus par noziedzniekiem, zagļiem, meļiem, prostitūtām - tādā veidā pieaugušie riskē piedēvēt bērnam kādas Personas īpašības, ar kurām bērns var identificēties. Kā senajā teicienā - Ja visu laiku teiksi bērnam, ka viņš ir zaglis, tad viņš par tādu kļūs!   

Personu jungiānismā pieņemts uzskatīt par Ēnas pretpolu. Persona un Ēna, kā jau pretpoliem pienākas, lielākoties ir saspringtās attiecībās. Ēna ir kaut kas, kas mums pašiem nav pieņemams un, kur nu vēl citiem cilvēkiem rādāms. Personas un Ēnas aspektus var spilgti novērot Oskara Vailda (Oscar Wilde) romānā "Doriana Greja ģīmetne".  Ēnas jēdziens jungiānismā ir jāaplūko atsevišķi, jo tas ir atsevišķs arhetips un psihes struktūras elements bez kura cilvēka dzīve nav iedomājama, lai arī bieži to negribētos. 

Oskara Vailda romāns ir ārkārtīgi bagāts ar vairāku diskusijas tēmu virzieniem: Dionīsa un Apolona arhetipu tēma, par mākslas nozīmi cilvēka dzīvē, par skaistumu un jaunību, par bailēm no novecošanas un vecuma utt. Oskara Vailda darbi kopumā ir pārpildīti ar kodolīgiem izteicieniem un aforismiem par dzīvi, bet šajā rakstā es vēlos fokusēt uzmanību tikai uz vienu aspektu: uz Ēnas un Personas attiecībām cilvēka psihē. Par pamatu es izmantoju Jāņa Ezeriņa latviski tulkoto romāna versiju, kas publicēta 1976.gadā.  Īsumā par romāna sižetu. Dorians Greijs ir jauns un neparasti skaists  jauneklis. Viņa skaistuma apburtam māksliniekam izdodas uzgleznot neparastu Doriana Greja ģīmetni. Līdz galam nepaliek atklatāts, kas tieši radīja burvestību. Vai tā bija mākslinieka kaislīgā skaistuma pielūgsme un gleznā ieliktā dvēsele? Vai arī Doriana skaistuma atziņa, kas nolaidās pār viņu kā brīnums, kad Dorians pirmo reizi ieraudzīja savu ģīmetni? Varbūt lorda Henrija ietekme un jaunības slavināšana, bet varbūt Doriana kaislīgie un neapdomīgie vārdi, ieraugot gleznu: "... Ak, kaut būtu otrādi! Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!"?  Iespējams visi šie apstākļi kopā radīja maģisku burvestību un notika tas par ko viņš sapņoja pirmo reizi uzlūkojot gleznu. Dorians palika mūžam skaists, bet viņa gleznā atainojās viņa dvēseles ēnas puses: viņa gļēvums, viņa noziegumi, viņa netiklais un uzdzīves pilnais, bezmērķīgais dzīves stils. Lai, ko arī viņš darītu, Dorians vienmēr izskatījās jauns, nevainīgs un skaists. 

Viena no romāna galvenajām sižeta līnijām ir veltīta Doriana un viņa ģīmetnes attiecību dinamikai. Sākumā Dorians tīksminās un ir apburts ar savu portretu. Kad viņš ievēro pirmās izmaiņas, asos sejas vaibstus, viņš nedaudz satrūkstas, bet turpina baudīt šo portretu. Vēlāk, Dorians apklāj ar audeklu portretu, lai pats neredzētu izmaiņas. Nākamajā solī, Dorians sāk baidīties, ka kāds cits varētu ieraudzīt viņa ģīmetni. Tādēļ Dorians noslēpj ģīmetni bēniņu istabā, (kas starp citu viņam asociējas ar ļoti sliktām bērnības atmiņām un vardarbīgo onkuli, kurš ienīda viņa māti un, kura savukārt ņēma sliktu galu. Tās ir it kā nelielas norādes par Doriana uzaugšanas grūtībām.). Laiku pa laikam viņš iet to aplūkot, tad cenšas aizmirst, ignorēt un pat izbrauc no valsts. Nespējot rast mieru, viņš nolemj iznīcināt gleznu. Kalpotāji iegājuši istabā ieraudzīja skaisto ģīmetni, tādu kādu bija redzējuši daudzus gadus atpakaļ. Dorians atradās uz grīdas frakā un ar nazi krūtīs. Viņš izskatījās riebīgs krunkās, novītis un derdzīgs. Viņu varēja atpazīt tikai pēc gredzeniem. Tiešām lielisks romāns un laba iespēja ieraudzīt Personas un Ēnas attiecības intrapsihiski t.i. iekšējā pasaulē un dinamikā. Līdzīgi kā Doriana Greja divas pasaules attālinājās viena no otras: viņa skaistā āriene un viņa portrets, kurš palika aizvien briesmīgāks un atainoja viņa iekšējo pasauli, līdzīga veida konflikts un vēlme abpusēji attālināties mūsu psihē ir Personai un Ēnai.  Dorians rāda traģisku rezultātu, ja tiešām tik ļoti attālināmies no savas iekšējās būtības.

Ja mūsu visa dzīve balstās tikai uz ārējām vērtībām, ārišķībām, tad mūsu identificēšanās ar Personu nostiprinās. Es esmu tāds kāda ir mana apkārtne, āriene, sociālais statuss, cik daudz man ir naudas, cik prestižā mašīnā es braucu utt. Cilvēka pašvērtējums un paštēla izjūta aizvien vairāk piesaistās ārējiem faktoriem un, ja ārējie apstākļi mainās uz slikto pusi, tad cilvēks arī jūtās pazudis, mazvērtīgs, loser - zaudētājs. Par šo tēmu, par to kā "nobrūk" Persona un, kas notiek ar cilvēku, kuram aiz tās gandrīz nekā nav, ieskaitot iekšējo enerģiju un spēkus kaut ko mainīt, iesaku noskatīties V.Alena filmu "Jasmīnas stāsts" (Blue Jasmine) ar K.Blanšetas nepārspējamo tēlojumu.  

Jasmīna ir Ņujorkas augstāko aprindu dāma, kurai vīrs nodrošina bagātu dzīvi un viņai pieder viss, kas sākas ar vārdiem dārgs un luksusa. Vienā brīdī viss sabrūk un varētu teikt: Jo vairāk Personas, jo tālāk no Ēnas. Izrādās viņa ir ignorējusi ļoti daudzas svarīgas lietas savā dzīvē. Vīra bagātība ir iegūta nelegālā ceļā, viss tiek konfiscēts un viņai nepieder nekas. Jasmīnai nav līdzekļu, nav naudas, nav draugu un viņa neko īsti neprot. Iepriekšējā "Personas" dzīve ir bijusi fikcija. Tajā nekā, izņemot ārējos atribūtus, nav bijis reāla un praktiski nekas no viņas iepriekšējām zināšanām un pieredzes vairs nenoder izdzīvošanai. Pēc mantas konfiscēšanas Jasmīna ir spiesta pārbraukt pie māsas. Māsa, lielā mērā, filmā atspoguļo Jasmīnas ēnas pusi - pretpolu un saprotams, ka viņām ir sarežģītas attiecības. 

Ņemot vērā, ka Personas galvenā funkcija ir palīdzēt komunikācijā, tad dažkārt tā var radīt ilūziju par draugiem un mūsu spējām pēc patiesas saskarsmes. Tādēļ līdzīgi kā Jasmīnai, daudzi cilvēki pēc būtiskām krīzēm dzīvē un izmaiņām sociālā statusā, atzīst, ka visi tā saucamie "draugi" ir pazuduši. Tas nozīmē, ka kontakts ir bijis tikai Personas (-u)  līmenī.


 


Raksts nav pabeigts!

Izmantotās atsauces:

Rubenis A. 20.gadsimta kultūra Eiropā. - R.: Apgāds Zvaigzne ABC, 2004. - 93.-109.lpp. (456 lpp.) 142 p.

Hall S., Nordbay J. A Primer of Jungian psychology. - NY, New American Library, 1973. -

Hopcke R. Persona: Where sacred meets profane. - Boston,London, 1995. -259 p.

Stein M. Jung's Map of the Soul. - USA, Illinois, 1998. -223 p.

Mizangoglu M. Persona: The meaning behind the mask. - Northampton, MA, 1998. -108 p.

Юнг КГ.Психологические типы. Перевод с немецк. - СПб.: "Ювента", 1995. -716 с.

Сэмьюэлз Э., Шортер Б., Плот Ф.Словарь аналитической психологии. Перевод с англ.-СПб.: "Азбука-Класика", 2009. -288 с.

Сэмьюэлз Э. Юнг и постюнгианцы: курс юнгианского анализа. Перевод с англ. -М.: ЧеРо, 1997. -416 с.

Стаин М. Юнговская карта души. -М.: Когито, 2010. -256 с.