Karls Gustavs Jungs dzimis Šveicē 1875. gada 26. jūlijā Kesvilā pie Bodenes zera. Junga senči pa tēva līniju ir dzīvojuši Vācijā: vecvectēvs Ignacs Jungs pārcēlies no Maincas uz Manheimu un Napoleona karu laikā vadījis lazareti, bet viņa brālis Zigismunds (1745—1824) bijis Bavārijas kanclers. Vectēvs Karls Gustavs Jungs strādājis par ārstu. Junga tēvs ir guvis teoloģisku izglītību un doktora grādu filoloģijā, bet māte nākusi no visai turīgas birģeru ģimenes, kuras dzimtas pārstāvji vairākās paaudzēs bijuši mācītāji. Tam, ka Junga ģimenes tradīcijās reliģija un medicīna ir gājusi rokrokā, acīmredzot ir bijusi liela nozīme arī Karla Gustava Junga dzīve. Zēna gados Jungs ir visai noslēgts sevī un īpaši nemeklē kāda draudzību. Ar grūtībām viņš pielāgojas apkārtējai pasaulei un labprāt gremdējas savos sapņos un pārdomās, tādējādi uzskatāmi pauzdams paša vēlāk aprakstīto intravertās ievirzes tipu. Divpadsmit gadu vecumā Jungs cieš no neirozes, kas viņam liedz apmeklēt skolu. Taču, nejauši noklausoties sarunu, kurā tiek spriests par viņa bīstamo stāvokli, viņš apzinās draudošās briesmas un uzsāk cīņu ar savu slimību - slieksmi krist bezsamaņā. Tādējādi viņš sev nosaka disciplīnu, kuru ievēro visu mūžu.
Jaunībā izveidojas arī Junga negatīvā attieksme pret reliģiju, pareizāk sakot, pret sava laika reliģiskajiem priekšstatiem un bezjēdzīgajām nedzīvajām ceremonijām, kurās tiek attaisnotas sadzīviskās vajadzības, bet Kristus pārvērsts par moralizētāju un politisku aģitatoru. Teoloģiskie darbi un reliģiskie sacerējumi Jungām šķiet muļķības kalngals. Pēc viņa uzskata dievišķā pieredzējums rodams vienīgi vīzijās un sapņos.
Junga sapņos sastopams vēl viens motīvs: dubultības vai divvienības motīvs, kuru var traktēt kā iekšējā un ārējā cilvēka problēmu. Ikdienā biklais zēns sapņos skata savu otro «es», kas nav līdzīgs personai dienā un aicina pilnīgi identificēties ar sevi. Taču Jungs novēršas no šiem sapņojumiem un pievēršas ārpasaulei — to prasa mācības, darbs un garīgā pieredze, kas gūta, lasot Nīčes «Tā runāja Zaratustra», kurā arī aprakstīta šī dubultošanās, kā turpmāk uzskata Jungs, arī paša Nīčes dubultošanās.
Šis motīvs atbalsojas Junga vēlāk izstrādātajā psihoterapijā, kurā viņš tiecas savienot «iekšējo» un «ārējo» cilvēku, liekot uzsvaru uz iekšējo dzīvi. Šajā gaisotnē aizsākas Junga uzskatu veidošanās, aizraušanās ar modernām teorijām, aizmirstu tekstu atklāšana un iedziļināšanās nopietnās studijās par cilvēka būtību un sūtību.
Junga jaunības sapnis ir kļūt par arheologu, taču Bāzeles universitātē tolaik to nemāca, bet doties uz citu universitāti nav iespējams trūcīgo apstākļu dēļ. Jurisprudence un teoloģija neatbilst Junga dabai un tālaika interesēm, no teoloģijas studijām dēlu atrunā pat tēvs. Tāpēc viņš pievēršas medicīnai, taču gandrīz līdz pat studiju beigām nespēj izvēlēties savu specializāciju.
Nejauši Junga rokās neilgi pirms valsts eksāmeniem nokļūst vācu psihiatra Riharda fon Krafta-Ebinga grāmata par psihiatriju, un tas arī nosaka viņa turpmāko ceļu. Tolaik psihiatrija tiek uzskatīta par vienu no nepopulārākajām disciplīnām, kas nesola panākumus nedz individuālajā dzīvē, nedz zinātnes laukā. Taču Junga izpratnē tā ir nozare, kas ļauj izzināt dabiskā un kulturālā, naturālā un vēsturiskā, materiālā un garīga mijiedarbību. Pēc universitātes beigšanas Jungs dodas nevis uz paredzēto Minhenes klīniku, kas ieguvusi lielu prestižu, bet uz Cīrihi un sāk strādāt Burghelcli dziedinātavā, kuru vada viens no ta laika ievērojamākajiem psihiatriem Eižens Bleilers (1857—1939).
Bāzele un Cīrihe Junga izpratnē ir Eiropas gara dzīves divi poli. Bāzele glabā sevī Eiropas gara dzīves atmiņu, universitātē ir dzīva piemiņa par Roterdamas Erasmu un Fridrihu Nīči, kuri šeit mācījuši. Jungu vēl ietekmē arī viņa vectēvs, kurš šeit bijis profesors (1822—1864) un kura portrets iemūžināts universitātes aulā.
Jungs pats reiz izteicies, ka spēcīgi izjūtot savu saistību ar jautājumiem, kurus uzdevuši priekšteči, bet uz kuriem nav snieguši apmierinošas atbildes. Šī saistība rosina interesi par pagātni. Bāzelē kultūrvēsturiskā un filozofiskā izglītība ir elementārs un pašsaprotams jebkura izglītota cilvēka (arī ārsta) kultūras aspekts, kuru neviens negrasās pat apšaubīt un kas sekmē Junga kultūrvēsturiskās un filozofiskās studijas.
Turpretī Cīrihē interese par filozofiju šķiet kaut kas nepraktisks un nevajadzīgs. Nodarbošanās ar kultūrvēsturiskajām studijām tiek attaisnota tikai tad, ja gūtās zināšanas iespējams izmantot lietderīgi. Tādējādi arī Jungā apvienojas pagātnes garīguma tradīcijas un mūsdienas, alķīmija un dabaszinātnes, gnosticisms un psiholoģija. Taču vienlaikus Bāzele un Cīrihe simbolizē gara dzīves sašķeltību: Bāzele sakņojas pagātnē, bet Cīrihe ietiecas nākotnē. Modernā civilizācija cenšas aizmirst savu sākotni, kas sastingusi nedzīvās formās, bet pagājušais, slīgstot dogmatismā un tradicionālismā, izvairās no dzīvei nozīmīgu problēmu risināšanas.
Studiju gados Jungs aizraujas arī ar tolaik populāro okultismu, piedalās spiritisma seansos un iepazīstas ar astroloģisko un parapsiholoģisko literatūru. Okultie pārdabiskie, ar viņpasauli saistītie fenomeni Junga izpratnē ir nevis māņi vai tumsonības izpausmes, bet zinātniskas izpētes cienīgas parādības. 1902. gadā tiek publicēta Junga doktora disertācija «Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju», kurā saskatāmas turpmākās mācības iezīmes.
Šajā darbā Jungs apraksta eksperimentus ar savu māsīcu, kurai bijušas izteiktas gaišreģa spējas. Šādas spējas piemita arī Jungam un viņa senčiem pa mātes līniju. Transa stāvoklī viņa, neizglītota un nemākslota jaunava, spējusi pāriet no Šveices vāciešu izrunas uz literāro vācu valodu, izklāstīt gnostiķu kosmoloģiju. Tādējādi pie atziņas par bezapziņas veidojumiem Jungs nonāk pirms iepazīšanās ar Freida darbiem, turklāt ideja par neapzināto dzīves «nakts» pusi ir 19. gadsimta raksturīga iezīme, nevis gadsimtu mijas atklājums, kas veikts Freida vadībā.
Divdesmit astoņu gadu vecumā Jungs apprecas ar Emmu Raušenbahu (1882—1955) un 1906. gadā pārceļas uz namu Kīsnahtē pie Cīrihes, kur arī nodzīvo visu mūžu. Ārēji Junga dzīve it kā norisinās ļoti mierīgi: bērnu dzimšana (Agate, Grēta, Francs, Marianne un Helene), psihiski slimo ārstēšanas rutīna, darbs pie grāmatas «Par Dementia praecox psiholoģiju» (1907).
Jungs izstrādā asociatīvu testu, kas ļauj eksperimentāli fiksēt bezapziņas struktūras. Iesākumā šis tests ir vārdu saraksts, uz kuru jāsniedz momentāna atbilde — pirmais prātā ienākušais vārds, lai fiksētu reakcijas ātrumu. Pakāpeniski tests tiek pilnveidots, tiek mērīts ne tikai reakcijas ātrums, bet fiksētas arī dažādās fizioloģiskās reakcijas.
Šai eksperimentā tiek gūta atziņa, ka pastāv vārdi, uz kuriem cilvēkam grūti rast tūlītēju atbildes vārdu vai arī viņš atbild veseliem teikumiem, kā arī vārdi, kas izraisa stomīšanos un aiztures. Tādējādi Jungs secina, ka šie traucējumi vai deformācijas ir saistīti ar īpašiem kompleksiem, autonomiem psihiskiem veidojumiem, kas rodas ārpus apziņas. Veseliem cilvēkiem šī disociācija nav tik izteikta kā šizofrēniķiem, kurus raksturo psihes šķelšanās un sabrukšana vairāk vai mazāk patstāvīgu kompleksu virknē.
Ar šiem eksperimentiem Jungs gūst slavu un atzinību akadēmiskajās aprindās, bet tajos gūtās atziņas vēlāk tiek izmantotas dažādos projektīvos testos (arī melu detektorā). No klīnisko gadījumu interpretācijas un eksperimentēšanas Jungs pamazām pāriet uz cilvēces vēstures faktu — mītu, reliģisko, alķīmisko un poētisko tekstu izpēti.
Šajā ceļā Jungs sastopas ar Zigmundu Freidu (1856—1939), kas strādā līdzīgā virzienā. Viņu tikšanās ir zināmā mērā nenovēršama, taču nenovēršama ir arī šķiršanās, kas rada ne visai patīkamas atmiņas un aizvainotību, ko nespēj mazināt laika distance. Junga pretrunīgo attieksmi pret psihoanalīzi iezīmē jau viņa ieviestais nosaukums «analītiskā psiholoģija» — sava veida apvērsts «psihoanalīzes» variants. Savu eksperimentu interpretācijā Jungs izmanto Freida teoriju un viens no pirmajiem (jau 1901.g.) referē par to Burghelcli dziedinātavā. Uzmanīgi sekodams Freida teorētiskajiem uzskatiem, bezapziņas (zemapziņas) interpretācijā Jungs tomēr iet savu, relatīvi neatkarīgu ceļu, kur noteicoša nozīme ir E. Bleileram un Pjēram Zanē (1859—1947), pie kura kādu laiku viņš arī mācās.
Bleilers ir ieviesis patlaban populāro nosaukumu «dzīļu psiholoģija», kā arī rakstījis par personības dubultošanos, apzīmējot to ar jēdzienu «šizofrēnija» (aizstājot E. Krepelīna terminu dementia praecox), rakstījis par «autisko domāšanu» u. tml. No Zanē Jungs ir iemantojis enerģētiski dinamisko psihes koncepciju, kas raksturīga mūsdienu psihiatrijai un psiholoģijai (Zanē formulēja, ka līdz ar psihiskās enerģijas samazināšanos pazeminās arī mentālais līmenis). Tomēr tikšanās ar Freidu iezīmē Junga zinātniskās jaunrades pirmā posma apogeju un nepieciešamību izstrādāt savu mācību.
Pēc tam kad Jungs nosūta Freidam savu darbu «Diagnostiskās asociācijstudijas» (1906), sākas vēstuļu apmaiņa. Tai seko personiska tikšanās, kura pāraug ciešā sadarbībā. Jungs nodibina psihoanalīzes biedrību Cīrihē, kļūst par Starptautiskās psihoanalītiķu savienības pirmo prezidentu, kaislīgu psihoanalīzes aizstāvi un psihoanalītiskās kustības organizētāju. Taču Freida ietekme lielākoties attiecas uz psihoterapeitisko ārstēšanu, kuru Jungs principā attīsta psihoanalīzes iezīmētajā jomā, bet cilvēka filozofiskajā redzējumā Junga un Freida uzskati atšķiras. Šī atšķirība ir saistīta ar Junga «metafiziskajām», «okultajām» pārdomām un Freida «seksuālo teoriju».
Jungs norāda, ka ārsta praksē ne jau visas psihiskās komplikācijas var izskaidrot ar seksuālajiem sarežģījumiem, kaut arī seksualitātes nozīmi viņš nenoliedz. Freids paplašina seksualitātes jēdzienu tiktāl, ka zūd tā konkrētība. Freida ietekmē Jungs traktē libido kā apzīmējumu psihiskai enerģijai, kas var transformēties visdažādākajās izpausmju formās. Jungs daudz smalkāk atklāj seksuālo un incestuālo motīvu simboliskās nozīmes, nesaistot tos tikai ar agrīniem bērnības pārdzīvojumiem. Viņš atklāti pievēršas «okulto» fenomenu izpētei, turpretim Freids savu interesi par «mistisko» cenšas neatklāt vai ari traktē visnotaļ dabaszinātniskā garā.
Līdz ar to parādās arī dažādi akcenti bezapziņas jeb zemapziņas interpretācijā: Freidam pirmajā vietā ir apziņas un seksuāli ietonētās bezapziņas konflikts, bet Jungam apziņa un bezapziņa ir savstarpēji papildinošas instances, kas ļauj īstenot sākotnējo vienotību.
Freida personā Jungs sastop vecāku un pieredzējušu zinātnieku, kuru pieņem par savu garīgo tēvu, un arī Freids saskata Jungā savu garīgo dēlu vai «troņmantnieku» (kā pats izsakās) un psihoanalītiskās kustības vadoni. Šajā simboliskajā «tēva un dēla» attieksmē acīmredzot arī slēpjas Freida un Junga attiecību produktivitāte un neiespējamība. Kamēr Jungs pieņem dēla lomu, tikmēr attiecības ir normālas, bet, tiklīdz viņš izrāda patstāvību un sāk attīstīt savas idejas, Freids jūtas apdraudēts tēva (un līdz ar to arī psihoanalīzes radītāja) lomā.
Līdz ar to parādās arī dažādi akcenti bezapziņas jeb zemapziņas interpretācijā: Freidam pirmajā vietā ir apziņas un seksuāli ietonētās bezapziņas konflikts, bet Jungam apziņa un bezapziņa ir savstarpēji papildinošas instances, kas ļauj īstenot sākotnējo vienotību.
Freida personā Jungs sastop vecāku un pieredzējušu zinātnieku, kuru pieņem par savu garīgo tēvu, un arī Freids saskata Jungā savu garīgo dēlu vai «troņmantnieku» (kā pats izsakās) un psihoanalītiskās kustības vadoni. Šajā simboliskajā «tēva un dēla» attieksmē acīmredzot arī slēpjas Freida un Junga attiecību produktivitāte un neiespējamība. Kamēr Jungs pieņem dēla lomu, tikmēr attiecības ir normālas, bet, tiklīdz viņš izrāda patstāvību un sāk attīstīt savas idejas, Freids jūtas apdraudēts tēva (un līdz ar to arī psihoanalīzes radītāja) lomā.
Šā gadsimta pirmajos desmit gados Freids ir ārkārtīgi norūpējies par to, lai psihoanalīze netiktu uzskatīta par ebreju «padarīšanu», ebrejisku zinātni. Freida izpratnē Jungs ir piemērota persona, lai novērstu šo sadzīviskā antisemītisma ekstrapolāciju, jo viņš nav ebrejs, toties ir atzīts zinātnieks akadēmiskajās aprindās.
Prterunīgi notikumi ir saistāmi ar Junga pacienti Sabīnu Spīlreinu (1885—1941), kas cenšas samierināt Freidu un Jungu, norādot, ka viņu teorētiskās atšķirības nemaz nav tik lielas. Starp Jungu un Špīlreinu acīmredzot ir pastāvējušas intīmas attiecības. Spīlfeina ir tulkojusi Junga darbus krieviski un izvirzījusi dažas hipotēzes, kuras vēlāk izvērstas psihoanalīzē. Šajā konteksta iekļaujas arī Junga indiskrētie apgalvojumi, ka Freidam bijuši intīmi sakari ar sievasmāsu Minnu Bernaisu. Dzīļu psiholoģijas abu ciltstēvu personiskās dzīves intīmas norises diezin vai ir vairs rekonstruējamas, lai gan attiecību saraušanas pamata ir ne tikai personiskās rakstura iezīmes un īpašības, bet ari dažādie teorētiskie uzskati.
1912. gadā Jungs publicē darbu «Libido metamorfozes un simboli», kas tiek izmantots kā formāls attiecību pārtraukšanas iemesls. Šādu iespēju sniedz nevis tas, ka Jungs deseksualizē libido, bet gan no Freida atšķirīgas incesta un bezapziņas interpretācijas piedāvājums. Incesta problemātikā Jungu vairāk interesē tā simboliskā nozīme, cilvēka paštapšanas un atdzimšanas alku izpausme. Apziņa, pēc Junga ieskata, izaug no bezapziņas, nemitīgi dzimst šajā mātišķajā klēpī, tāpēc bezapziņa ir sava veida dvēseles māte, bet incests simbolizē dažādo psihisko veidojumu apvienošanās tendenci. Sapņos un mītos sastopamais laulību vai incesta motīvs simbolizē apziņas iegremdēšanos bezapziņa, un tas var beigties arī traģiski. Jaunībā tādējādi izpaužas vēlme patverties mātišķajā pasaulē un izvairīties no ārpasaules, bet brieduma gados — alkas rast mūžīgo patiesību, kas var izrādīties regresīva. Šāda interpretācija nesaskan ar tolaik objektīvistisko Freida skaidrojumu, kas, tiesa, tā arī nekad nav ticis pilnīgi izvērsts.
Atšķirība ir vērojama arī bezapziņas koncepcijā, lai gan vēlāk Freids uzsver dažas bezapziņas iezīmes, kas ir ļoti tuvas Junga mācībai. Jungs izšķir kolektīvo un individuālo bezapziņu, kuru Freids identificējis ar bezapziņu kopumā un kurā pirmām kārtām atrodas izstumtais un aizmirstais. Tāpēc, kā domā Jungs, Freids gandrīz vai visu uzmanību pievērš agrīniem bērnības pārdzīvojumiem, taču dzīļu psiholoģijai ir jāielūkojas visas cilvēku dzimtas bērnībā, atsedzot tās struktūras, kas piemīt visiem cilvēkiem, ko tie pārmanto no paaudzes uz paaudzi un kas nosaka arī individuālās psihes veidolu. Kolektīvajā bezapziņa pastāv visiem raksturīgie instinkti, ievirzes un tipiskas reakcijas, universālas «programmētājiekārtas», kas ģenerē aprioras priekšstatu, pārdzīvojumu un izturēšanās formas. Jungām uzturot draudzīgas attiecības ar Freidu, viņa idejas ir tikai intuīciju līmenī, un Freids pat necenšas tajās iedziļināties un 1914. gada darbā «Par psihoanalītiskās kustības vēsturi» izslēdz Jungu no psihoanalītiķu apvienības.
Pēc attiecību saraušanas ar Freidu Junga dzīvē iestājas drūms periods, jo apsīkst zinātniskā jaunrade un pārtrūkst koleģiālās attiecības ar daudziem psihoanalītiķiem. Jungs jūtas vientuļš un izolēts, noslēdzas sevī un dažbrīd ir nobažījies par savu psihisko veselību. Šajā laikā sākas ilgstoša psihiskā krīze, un Jungs, pēc paša atziņām, ir tuvu neprātam, jo viņa apziņu pārņem murgaini tēli un vīzijas. Viena no tēlu virknēm pārstāj rādīties 1914. gada augustā, kad murgi kļūst par acīm redzamu īstenību.
Šajās vīzijās viņš saskata kolektīvās bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu — viņa psihē parādījušies eiropiešu kopējās bezapziņas dzīlēs snaudošie spēki. Kad tie projicējas uz āru un materializējas, nedaudz rimst arī Junga iekšējais konflikts. Taču ar to viņa iegremdēšanās bezapziņas dzelmīgajās vērpetēs neapstājas, viņš turpina uzsākto ceļojumu un fiksē to līdz šim nepublicētā apjomīgā darbā «Sarkanā grāmata». Dažas nojausmas par šo ceļojumu var rast mitoloģizētajā autobiogrāfija «Atmiņas, sapņi, pārdomas»: šīs iegremdēšanās rezultātā Jungs izstrādā turpmākās teorijas pamatus un rada aktīvās imaginācijas — psihes izpētes un terapijas metodi. Pēc četriem pašiedziļināšanās gadiem dzelmīgie izvirdumi un ieslīgšana izbijušajā kļūst retāki, un 1916. gadā Jungs cenšas izteikt pārdzīvoto gnostiskas iedabas poēmā«Septem Sermones Ad Mortios». Tajā ir apkopotas viņa vīzijas, pieredzējumi pašiedziļināšanās fāzēs un turpmākā darba noģieda. Sākotnēji šī poēma publicēta tikai privātai lietošanai, lai gan jau tad Jungs ar to vēlas sākt savu īsteno darbu atskaiti. Vēlāk tā iekļauta autobiogrāfijā, kurā publicētas arī «Vēlīnās pārdomas», ar kurām pats Jungs iesaka sākt iepazīšanos ar viņa darbiem.
Šajās vīzijās viņš saskata kolektīvās bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu — viņa psihē parādījušies eiropiešu kopējās bezapziņas dzīlēs snaudošie spēki. Kad tie projicējas uz āru un materializējas, nedaudz rimst arī Junga iekšējais konflikts. Taču ar to viņa iegremdēšanās bezapziņas dzelmīgajās vērpetēs neapstājas, viņš turpina uzsākto ceļojumu un fiksē to līdz šim nepublicētā apjomīgā darbā «Sarkanā grāmata». Dažas nojausmas par šo ceļojumu var rast mitoloģizētajā autobiogrāfija «Atmiņas, sapņi, pārdomas»: šīs iegremdēšanās rezultātā Jungs izstrādā turpmākās teorijas pamatus un rada aktīvās imaginācijas — psihes izpētes un terapijas metodi. Pēc četriem pašiedziļināšanās gadiem dzelmīgie izvirdumi un ieslīgšana izbijušajā kļūst retāki, un 1916. gadā Jungs cenšas izteikt pārdzīvoto gnostiskas iedabas poēmā«Septem Sermones Ad Mortios». Tajā ir apkopotas viņa vīzijas, pieredzējumi pašiedziļināšanās fāzēs un turpmākā darba noģieda. Sākotnēji šī poēma publicēta tikai privātai lietošanai, lai gan jau tad Jungs ar to vēlas sākt savu īsteno darbu atskaiti. Vēlāk tā iekļauta autobiogrāfijā, kurā publicētas arī «Vēlīnās pārdomas», ar kurām pats Jungs iesaka sākt iepazīšanos ar viņa darbiem.
1918. gadā Jungs beidz eksperimentus ar sevi un jūt nepieciešamību un spēkus analizēt pārdzīvoto zinātniski. Šā perioda pirmā lielākā publikācija, kas vairākkārt pārskatīta un papildināta, ir 1921. gadā publicētais darbs «Psiholoģiskie tipi». Šajā traktātā Jungs izvērš mūsdienās plaši pazīstamo domu par diviem ievirzes tipiem — intraverto un ekstraverto tipu — un apraksta četras psihes funkcijas: domāšanu, jūtas, sajūtas un intuīciju. Šā darba ietvaros Jungs pamato savas un Freida uzskatu atšķirības, norādot, ka psihoanalīzes pamatlicējs pārstāv ekstraverto tipu un tāpēc pasauli redz citādi nekā viņš.
Divdesmitajos gados pieaug Junga popularitāte, pie viņa dodas mācīties cilvēki no visām pasaules malām. Viņš kļūst par psiholoģijas profesoru Šveices Federālajā tehniskajā augstskolā (vēlāk arī Bāzeles universitātē), ceļo (uz ASV, Āfriku, Indiju), uzstājas ar lekcijām, saņem goda nosaukumus dažādās pasaulslavenās universitātēs: Hārvardas universitātē (1936), Jēlas universitātē (1937), Oksfordas universitātē (1938). Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ir publicēti arī Junga galvenie psiholoģiskie darbi, taču šajā laika posmā norisinās arī daži notikumi, kas liek runāt par viņa noslieci uz nacionālsociālismu. Parasti Jungam kolaboracionismu (dzimtenes nodevību, sadarbošanos ar okupantiem) piedēvē, atsaucoties uz viņa stāšanos Vispārējās ārstniecības sabiedrības prezidenta amatā pēc E. Krečmera, kas bija atkāpies, protestējot pret ebreju izslēgšanu, un nacisma ideoloģijas garā izdotā žurnāla«Zentralblatt für Psychotherapie» nominālo pārstāvēšanu. To cenšas pierādīt arī ar Junga publiskajiem izteikumiem — atziņām etnopsiholoģijā (ebreju un āriešu psiholoģisko atšķirību uzsvēršana) un sociālpolitiskā vērtējuma rezignējošo toni. Pat Junga skolnieki atzīst, ka viņš izrādījis pārlieku lielu vieglprātību un ļāvis manipulēt ar savu vārdu.
Jungs nekad nav bijis apzināts nacionālsociālists un antisemīts. 1936. gada rakstā Jungs analizē Vācijas garīgo dzīvi un uzrāda masu psihozes simptomus, bet divus gadus vēlāk intervijā «Diktatoru diagnosticēšana» viņa pozīcijas iezīmējas vēl skaidrāk. 1938. gadā, lasot Vācijā lekcijas, Jungs noraida atbildības pārnešanu uz valsti un vadoni, jo tādējādi tiek sagrauta cilvēka personība. Turklāt nacionālsociālisti iznīcina Junga darbus. Pie viņa strādā daudzi no Vācijas emigrējušie ebreju izcelsmes psihoanalītiķi, kuru liecības neapstiprina izdaudzināto Junga sadarbību ar fašismu. Taču šāda fakta iespējamība acīmredzot slēpjas paša Junga mācībā, kurā saglabājas zināmas naturālisma un vitālisma iezīmes, varas un politikas psiholoģiskā aspekta uzsvēršana, — mācībā kuru Jungs veido kā sevis pašattīstīšanas mākslu un zinātni, bet kuru acīmredzot nav pilnīgi iestrādājis pats sevī.
Jungs nekad nav bijis apzināts nacionālsociālists un antisemīts. 1936. gada rakstā Jungs analizē Vācijas garīgo dzīvi un uzrāda masu psihozes simptomus, bet divus gadus vēlāk intervijā «Diktatoru diagnosticēšana» viņa pozīcijas iezīmējas vēl skaidrāk. 1938. gadā, lasot Vācijā lekcijas, Jungs noraida atbildības pārnešanu uz valsti un vadoni, jo tādējādi tiek sagrauta cilvēka personība. Turklāt nacionālsociālisti iznīcina Junga darbus. Pie viņa strādā daudzi no Vācijas emigrējušie ebreju izcelsmes psihoanalītiķi, kuru liecības neapstiprina izdaudzināto Junga sadarbību ar fašismu. Taču šāda fakta iespējamība acīmredzot slēpjas paša Junga mācībā, kurā saglabājas zināmas naturālisma un vitālisma iezīmes, varas un politikas psiholoģiskā aspekta uzsvēršana, — mācībā kuru Jungs veido kā sevis pašattīstīšanas mākslu un zinātni, bet kuru acīmredzot nav pilnīgi iestrādājis pats sevī.
Junga darbu tekstuālā pasaule ir ārkārtīgi nesistemātiska (tas nenozīmē, ka tajos nav iekšējā sistēmiskuma). Tas izpaužas pat stilistikā: nav gandrīz neviena darba, kur viņš būtu sistemātiski izklāstījis savu teorētisko koncepciju. Savus darbus un izteikumus Jungs nemitīgi ir papildinājis un mainījis, tādējādi atstājot daudznozīmīgas interpretācijas iespējas. Junga darbi ir tiešām fundamentāli pētījumi, bet lielākoties tie ir zinātnisku eseju virknējumi, un koncentrēts mācības izklāsts atstāts skolnieku ziņā. Junga pieticība un atteikšanās no savu uzskatu sistēmas izvēršanas sabalsojas ar romantismu, kas noniecina apziņu un visu racionālo. Turklāt Junga teksti ir uz to pat virzīti — tajos ir nevis viennozīmīgi izkārtoti analīzes izklāsti, bet gan aicinājums uz sarunu, pārdomām. Arī Jungs pats atzīst, ka viņa tekstu izpratne ir atkarīga no lasītāja ievirzes. Viņš ne tik daudz pierāda, cik cenšas iesaistīt radošā apjēgsmē. Junga teksti suģestē un apelē pie katra bezapziņas. Turklāt Jungs ir nevis sistēmu veidotājs, bet gan radošs meklētājs ceļā, kuru nav iespējams apiet.
Junga koncepcijā centrālo vietu ieņem bezapziņa. Jungs uzsver, ka «bezapziņa» ir nevis metafizisks vai filozofisks, bet gan psiholoģisks jēdziens, kas aptver tos psihiskos procesus un veidojumus, kuri nav apzināti un neietilpst apziņā. Dažkārt Jungs atzīst, ka bezapziņā ietilpst gan izstumtais, neapzinātais un aizmirstais. Jungs izšķir individuālo, personisko bezapziņu un kolektīvo bezapziņu, kura ietekmē vēsturiskus notikumus. Principā jēdziens «bezapziņa» ir tehnisks konstruējums. Šis jēdziens norāda uz paplašinātu apziņas izpratni tad, kad nedarbojas naturāli un tieši uztverami parametri. Bezapziņā rodas vai pastāv idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt cilvēkus un tautas, pat ja tie savā starpā nekontaktē.
Kolektīvās bezapziņas veidojumiem — arhetipiem un to kombinācijām— ir raksturīga visuresamība, tie neatvairāmi un pastāvīgi izpaužas ne tikai visdažādāko tautu mitoloģijā un ticējumos, bet arī mūsdienu cilvēka sapņos, vīzijās, mākslas darbos, psihozēs u. tml. Turklāt šos veidojumus nav determinējusi ārpasaule, tie ir psihes pašdeterminācijas mehānismi un to ģenerācijas, kas saistītas ar cilvēka ieaugšanu pasaulē. Tādējādi Jungs fiksē, ka bezapziņa ģenerē noteiktas shēmas, kas kārto un strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos. Tās ir piedzimtas formas, kuras nodrošina noteiktu pārdzīvojumu un darbību iespējamību.
Šo shēmu apzīmēšanai 1912. gadā Jungs ievieš terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli», bet 1919. gadā — «arhetipi», taču to lietošanā nav konsekvents, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Arhetips ir forma, fenomenoloģiska struktūra, un cilvēka priekšstatos parādās nevis paši arhetipi, bet gan to tēli. Arhetipi ir sava veida psihes orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja to tēli pārpludina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut iri arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut» cilvēku. Arhetipos iemītoša enerģija pārņem cilvēku, radot gan praviešus, skolotājus, māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml.
Jungs interpretē Es un Personas (Maskas) veidošanos: Es ir priekšstatu komplekss, kas šķiet esam apziņas centrs, bet Persona — attiecības, kas veidojas ar ārpasauli, kompromiss starp indivīdu un sabiedrību. Persona ir mākslīga personība, kas ļauj pielāgoties sabiedrībai un cilvēku attiecībās pilda maskas funkciju (tituli, amati, lomas u. tml.). Taču pilnīga identifikācija ar Personu ir deflācija, kas nepieļauj cilvēka paštapšanu un var radīt psihiskas komplikācijas.
Kolektīvās bezapziņas un arhetipu teorijas izstrāde, psiholoģisko tipu klasifikācija ir saistīta ne tikai ar psihoterapijas problēmām un vecumpsiholoģiju, bet arī ar pašas kultūras pastāvēšanas faktu. Savas hipotēzes Jungs pierāda izmantojot ne tikai psihoterapeitisko praksi, bet arī visu kultūras vēsturi. Tādējādi Junga mācība izvēršas par antropoloģiju, kas interpretē cilvēka esotnes un kultūras formu pastāvēšanas psiholoģisko dimensiju. Cilvēks vienmēr atrodas arhetipisko tēlu pavadā, arhetipi ir mitoloģijas, reliģijas un mākslas mātišķais klēpis. Šajos veidojumos, izmantojot mītus un rituālus, cilvēks pārdzīvo un pārvar savu atrautību no dabas, dabiskās sākotnes cilvēku dzimtā un dzīvajā dabā.
Taču mūsdienās, pēc Junga ieskata, šī tuvība un prasme ieklausīties dabiskajā balsī ir zudusi, zudušas ir arī ar arhetipiem saistītās simboliskās zināšanas. Šis pārrāvums izpaužas ne tikai kā masveidīgas neirozes un psihozes, bet arī kā sociālpolitiski konflikti un kolektīvs neprāts (nacionālsociālisms, komunisms u. tml.), ko raksturo arhaizēta simbolika un ceremonijas.
Pirmo triecienu šīm simboliskajām zināšanām, kā domā Jungs, ir devusi kristietība, bet protestantisms uzsācis simbolu galīgo noārdīšanu. Pati par sevi kristietība nav nedz pozitīva, nedz negatīva, taču tā ir vienpusīgs pasaules redzējums un cilvēka izpratne. Eiropas vēsture, pēc Junga domām, ir simbolu degradācijas vēsture, taču tas nenozīmē vēstures galu, jo aizsākas jauns laikmets, kurā, cerams, radīsies dzīvīgi simboli, kas ļaus līdzsvarot psihisko enerģiju un iekļauties pasaules kārtībā. Mūsdienās vērojamā pievēršanās Austrumu reliģijām un simboliem Junga izpratnē ir attaisnojama, taču tā ir tikai ārēja simbolikas apgūšana. Jungs uzskata, ka nekādi aizguvumi no Austrumiem nelīdzēs, šos Austrumus nepieciešams atklāt sevī, un tāpēc savu mācību nereti dēvē par Rietumu jogu vai 20. gadsimta alķīmiju.
Šo shēmu apzīmēšanai 1912. gadā Jungs ievieš terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli», bet 1919. gadā — «arhetipi», taču to lietošanā nav konsekvents, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Arhetips ir forma, fenomenoloģiska struktūra, un cilvēka priekšstatos parādās nevis paši arhetipi, bet gan to tēli. Arhetipi ir sava veida psihes orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja to tēli pārpludina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut iri arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut» cilvēku. Arhetipos iemītoša enerģija pārņem cilvēku, radot gan praviešus, skolotājus, māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml.
Jungs interpretē Es un Personas (Maskas) veidošanos: Es ir priekšstatu komplekss, kas šķiet esam apziņas centrs, bet Persona — attiecības, kas veidojas ar ārpasauli, kompromiss starp indivīdu un sabiedrību. Persona ir mākslīga personība, kas ļauj pielāgoties sabiedrībai un cilvēku attiecībās pilda maskas funkciju (tituli, amati, lomas u. tml.). Taču pilnīga identifikācija ar Personu ir deflācija, kas nepieļauj cilvēka paštapšanu un var radīt psihiskas komplikācijas.
Kolektīvās bezapziņas un arhetipu teorijas izstrāde, psiholoģisko tipu klasifikācija ir saistīta ne tikai ar psihoterapijas problēmām un vecumpsiholoģiju, bet arī ar pašas kultūras pastāvēšanas faktu. Savas hipotēzes Jungs pierāda izmantojot ne tikai psihoterapeitisko praksi, bet arī visu kultūras vēsturi. Tādējādi Junga mācība izvēršas par antropoloģiju, kas interpretē cilvēka esotnes un kultūras formu pastāvēšanas psiholoģisko dimensiju. Cilvēks vienmēr atrodas arhetipisko tēlu pavadā, arhetipi ir mitoloģijas, reliģijas un mākslas mātišķais klēpis. Šajos veidojumos, izmantojot mītus un rituālus, cilvēks pārdzīvo un pārvar savu atrautību no dabas, dabiskās sākotnes cilvēku dzimtā un dzīvajā dabā.
Taču mūsdienās, pēc Junga ieskata, šī tuvība un prasme ieklausīties dabiskajā balsī ir zudusi, zudušas ir arī ar arhetipiem saistītās simboliskās zināšanas. Šis pārrāvums izpaužas ne tikai kā masveidīgas neirozes un psihozes, bet arī kā sociālpolitiski konflikti un kolektīvs neprāts (nacionālsociālisms, komunisms u. tml.), ko raksturo arhaizēta simbolika un ceremonijas.
Pirmo triecienu šīm simboliskajām zināšanām, kā domā Jungs, ir devusi kristietība, bet protestantisms uzsācis simbolu galīgo noārdīšanu. Pati par sevi kristietība nav nedz pozitīva, nedz negatīva, taču tā ir vienpusīgs pasaules redzējums un cilvēka izpratne. Eiropas vēsture, pēc Junga domām, ir simbolu degradācijas vēsture, taču tas nenozīmē vēstures galu, jo aizsākas jauns laikmets, kurā, cerams, radīsies dzīvīgi simboli, kas ļaus līdzsvarot psihisko enerģiju un iekļauties pasaules kārtībā. Mūsdienās vērojamā pievēršanās Austrumu reliģijām un simboliem Junga izpratnē ir attaisnojama, taču tā ir tikai ārēja simbolikas apgūšana. Jungs uzskata, ka nekādi aizguvumi no Austrumiem nelīdzēs, šos Austrumus nepieciešams atklāt sevī, un tāpēc savu mācību nereti dēvē par Rietumu jogu vai 20. gadsimta alķīmiju.
Pats Jungs turpina dzīvot iekšēji koncentrēto intraverto dzīvi. 1923. gadā viņš sāk būvēt Bollingenā savu pili, kas ar laiku gūst viduslaikiem raksturīgās iezīmes. Dzīves beigās viņš pats kļūst par leģendāru gaišreģi, pie kura ierodas cilvēki no malu malām un pie kura namdurvīm stāv uzraksts: «Saukts vai nesaukts, dievs būs šeit». Jungs tiek uztverts kā pravietis, lai gan pats no šī goda atsakās. Tomēr gribot negribot Jungs uzstājas kā paštapšanas mistagogs (priesteris, kas pārzina mistērijas) — nereti viņš ir ne tik daudz psihologs, cik mitologs.
Igors Šuvajevs. http://personutipi.blogspot.com/2013/03/junga-biografija.html
Igors Šuvajevs. http://personutipi.blogspot.com/2013/03/junga-biografija.html