K.G.Junga biogrāfija gadu ritumā. 

1875. 

Junga dzimšanas diena ir 1875.gada 26.jūlijs. Dzimis Kesvilā (Kesswill), Šveicē, vai, kā izsakās īru rakstnieks Dž. Džoiss, — «gara dabasparkā». Pēc pusgada ģimene pārcēlās uz dzīvi Laufenē (Laufen).  Karla vecāki bija Johans Pauls Jungs (Johann Paul Jung, 1842.-1896.) un Emīlija Junga, dzimusi Preiswerka (Emilie Preiswerk, 1848—1923.). Junga senči pa tēva līniju ir dzīvojuši Vācijā: vecvectēvs Ignacs Jungs (1759—1831) pārcēlies no Maincas uz Manheimu un Na­poleona karu laikā vadījis lazareti, bet viņa brālis Zigismunds (1745—1824) bijis Bavārijas kanclers un precējies ar F. Sleiermahera jaunāko māsu. Vectēvs Karls Gustavs Jungs (1794— 1864) strādājis par ārstu (kā vēsta ģimenes leģenda, viņš bijis Gētes ārlaulības dēls). Divdesmit astoņu gadu vecumā pēc vācu filozofa A. fon Humbolta rekomendācijas viņš pārceļas uz Šveici, lai strādātu Bāzeles universitātē. Savukārt, otrs Junga vectētiņš no mātes puses- Semjuels Preisverks-  bija ievērojams garīdznieks, apdāvināts dzejnieks un senebreju valodas  pētnieks. Junga tēvs ir guvis teoloģisku izglītību un doktora grādu filoloģijā, bet māte nākusi no visai turīgas birģeru ģimenes, kuras dzimtas pārstāvji vairākās paaudzēs bijuši mācītāji. Tam, ka Junga ģimenes tradīcijās reliģija un medicīna ir gājusi rokrokā, acīmredzot ir bijusi liela nozīme arī Karla Gustava Junga dzīve.  

1878. 

Junga vecāki ir īslaicīgi šķirti, jo Junga māte vairākus mēnešus ir spiesta dzīvot Bāzeles slimnīcā.  

1879.

Junga ģimene pārceļas uz dzīvi Mazajā-Hēningenā (Klein-Hüningen), netālu no Bāzeles. Savas dzīves pirmās atmiņas no šīs vietas K.G.Jungs piemin savā grāmatā "Atmiņas, sapņi, pārdomas".

1884.

Piedzimst Junga māsa Johanna Ģertrūde Junga (Johanna Gertrud Jung, 17.07. 1884 - 1935)

1886.

Vienpadsmit gadu vecumā K.G.Jungs uzsāk mācības Bāzeles ģimnāzijā.  Skolas laiks Jungam nav viegls, galvenokārt, dēļ sarežģītām attiecībām ar klasesbiedriem. Jungs daudz slimo un dēļ veselības stāvokļa kavē skolu. Jungs savos atmiņu  memuāros apliecina, ka saslimšanas cēloņi bija psihosomatiski un zināmā mērā saistīti arī ar bailēm no skolas. Jaunībā  K.G.Jungs bija kaislīgs lasītājs un domrakstu rakstītājs. Tomēr citos priekšmetos viņa sekmes bija viduvējas un vājas; īpaši grūti viņam esot padevusies matemātika un gramatika. 

1895. 

Jungs uzsāk zinātnes un medicīnas studijas Bāzeles Universitātes Medicīnas skolā. Sākotnēji viņš vēlējās studēt arheoloģiju, daudz lasīja filozofu un klasisko autoru darbus. Pēc ilgām pārdomām un, vairāk, praktisku apsvērumu dēļ Jungs izvēlas mācīties medicīnu. Jungs raksta, ka viņš jutās atvieglots par tēva doto padomu: "Izvēlies jebkuru sev tīkamu profesiju, izņemot teologa  arodu".   

1896. 

No vēža nomirst Junga tēvs. Ģimene nonāk naudas grūtībās, tomēr ar radinieku palīdzību, dārgās medicīnas studijas Jungam izdosies     pabeigt.

1900. 

Jungs absolvē Bāzeles Universitāti ar maģistra grādu un tiek iecelts par asistentu Burghelclī  (Burghölzli) Psihiatriskajā slimnīcā, Cīrihē, Šveicē. Profesora Eižena Bleilera (Eugen Bleuler) vadībā. Šeit Jungs nostrādās līdz 1909.gadam.

1902. 

Jungs iegūst doktora grādu Cīrihes universitātē, aizstāvot doktora disertāciju «Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un pataloģiju», kurā saskatāmas turpmākās Junga mācības iezīmes. Okultie pārdabiskie, ar viņpa­sauli saistītie fenomeni Junga izpratnē ir nevis māņi vai tum­sonības izpausmes, bet zinātniskas izpētes cienīgas parādības. 

1903.

Junga un Emmas Raušenbergeres (Emma Rauschenberger,  1882.03.03.-1955.11.27.) kāzas. Viņu kopdzīves laikā viņiem būs 5 bērni: 4 meitas un viens dēls. Emmu ļoti interesēja K.G.Junga darbs un viņa daudz asistēja viņa darbā. Emma arī kļuva par psihoterapeiti un rakstu autori. Īpaši viņu interesēja Grāla leģendas izpēte. Emma nomirs 1955.gadā.

1905.

Jungs uzsāk lekciju lasīšanu psihiatrijā Cīrihes Universitātē. Sadarbība notiek līdz 1913.gadam.

1906.

Jungs iniciē saraksti ar psihoanalīzes pamatlicēju Z.Freidu (Sigmund Freud, 1856.05.06.-1939.09.23.). Viņu intensīvās un nozīmīgās attiecības ilgs līdz 1913.gadam.

1907.

Junga pirmā tikšanās ar Z.Freidu pie viņa Vīnē. Jungs strādā pie darba "The Psychology of Dementia Praecox" un ar prieku dalās savās idejās par cilvēka psihi ar psihoanalīzes tēvu.

1908.

Jungs pirmo reizi piedalās Starptautiskajā psihoanalīzes kongresā.

1909.

Jungs atkāpjas no amata  Burghelclī  (Burghölzli) Psihiatriskajā slimnīcā, Cīrihē. Atver savu privātpraksi (Kuessnacht), kur viņš strādās līdz pat mūža noslēgumam. 1909.gadā Jungs kopā Z.Freidu dodas uz ASV, lai lasītu lekcijas Klarka universitātē.

1910.

Jungs tiek ievēlēts par prezidentu Starptautiskajā Psihoanalīzes institūtā. Šajā laikā Jungs strādā pie grāmatas "Transformācijas simboli" (Symbols of transformation. Collected works of C.G.Jung V Vol.). 

1912.

Jungs publicē grāmatu "Bezapziņas psiholoģija" (Libido metamorfozes un simboli.). Jungs paziņo, ka zinātniski ir brīvs no Freida teorijas ietekmes un publicē "Jaunie virzieni psiholoģijā" (Neue Bahnen der Psychologie). Šajā laikā Jungs pasniedz lekcijas Fordhamas Universitātē.

1913.

Jungs atkāpjas no Starptautiskās psihoanalīzes institūta prezidenta amata. Galēja attiecību pārtraukšana ar Z.Freidu.

1914.

Pārtrauc Starptautiskā psihoanalīzes kongresa prezidenta pienākumus.

1916.

Jungs publicē "Neapzinātā struktūra" (La structure de l'inconscient). Zīmē pirmo mandalu. Raksta Septem Sermones and Mortus.

1917.

Jungs publicē "" (Die psuchologie der unbewussten Prozesse).

1918.

Atzīst Patību par garīgās attīstības mērķi.

1919.

Jungs pirmo reizi sāk izmantot terminu "arhetips" rakstā "Instinkti un " (Instinct und Unbewusstes)

1921.

Jungs publicē "Psiholoģiskie tipi" (Psychologische Typen)

1922.

Nopērk zemes gabalu Bolingenā.

1923.

Jungs uzsāk Bolingenas torņa būvniecību. Šajā gadā Jungs ceļo uz Z-Ameriku pie Pueblo cilts indiāņiem. Junga mātes nāve.

1924.

Jungs ceļo uz Tao cilti Ņūmeksikā.

1925.

Junga pētnieciskais darbs Ārfikā.

1926.

Jungs caur Ēgipti atgriežas no Āfrikas ceļojuma.

1927.


1929. 

Junga komentāri Taoistu sakrālajam tekstam "Zelta zieda noslēpums" (The Secret of the Golden Flower) 

http://www.thesecretofthegoldenflower.com/ .

1930.

Jungs kļūst par Galvenās medicīniskās psihoterapijas biedrības  viceprezidentu.

1931.

Jungs publicē "Mūsdienu dvēseļu problēma" (Seelenprobleme der Gegenwart).

1932.

No 1932. līdz 1940.gadam Jungs strādā Federālajā Politehniskajā Universitātē Cīrihē par psiholoģijas profesoru.

1934.

Jungs publicē "Dvēseles pasaule" (Wirklichkeit der Seele). Uzsāk semināru ciklu par Nīčes "Zarastustra". 1934.-1939. Jungs ir Starptautiskās Medicīniskās Psihoterapijas apvienības prezidents.   

1935.

Junga Tavistokas lekcijas "Analītiskā psiholoģija" Londonā. Vēlāk šo lekciju, gandrīz transkripcijas, tiks apkopotas atsevišķā grāmatā "Tavistokas" lekcijas. Šajā grāmatā var dzīvi just Junga garu, kā arī semināra pasniegšanas un diskusijas vadīšanas veidu.

1937.

Junga Terī lekcijas "Psiholoģija un reliģija" Jēlas Universitātē. Šajā gadā Jungs dodas pētnieciskā ceļojumā uz Indiju.

1941.

Jungs publicē "Esejas par mitoloģijas zinātni" (Essays on a Science of Mythology) kopā ar Karlu Kerenī (Kerényi Károly, ungāru psihologs, Grieķu mitoloģijas  pētnieks.)

1944.

Jungs kļūst par Bāzeles Universitātes profesoru.

1945.

Tiek publicētas Junga "Psiholoģija un Alķīmija" (Psychology and Alchemy) un  "Pēc katastrofas" (Nach der Katastrofe).

1948.

Tiek dibināts K.G.Junga Institūts Cīrihē.

1950.

Tiek publicēts "Aion - Patības fenomenoloģija" (Aion - Fänomenologie des Selbsts)

1951.

Junga lekcijas par sinhronitāti. Tiek izdota grāmata "Sinhronitāte".

1952.

Jungs publicē "Atbilde Jovam" (Antwort  für Job)

1955.

Emmas Jungas nāve.

1957.

Jungs publicē "Tagadne un nākotne" (Gegenwart und Zukunf), kas tulkota arī latviešu valodā.

1961.

Jungs mirst savās mājās, pēc gara un bagātīga mūža 85 gadu vecumā. 


Izmantotie materiāli:

Domas un atklāsmes:  Karls Jungs. A.Šuvajevas un I.Šuvajeva tulk. latv.val. no grāmatas "The wisdom of Carl Jung", 2003.  -R.: Apgāds Zvaigzne ABC -2009., 175 lpp.

Jungs K.G. Dvēseles pasaule. Sastādītājs I.Šuvajevs.  -R.:  "Spektrs", 1994. 216 lpp.

Šuvajevs I. Raksts "Junga biogrāfija". http://personutipi.blogspot.com/2013/03/junga-biografija.html Lasīts 15.07.2015.

Гайар К. Карл Густав Юнг. К.Гайар; Пер.с франц. - М.: ООО "Изд-во Астрель": 2004. -160 с. 

Jung C.G. "Memories, Dreams, Reflections" - London, Univerity Press - 1977., 448 p.

Storr A. The Essential Jung.  -London, Fontana Press -1983., 447 p. 


Junga bibliogrāfijas sadaļa pakāpeniski papildinās ar jauniem faktiem un precizējumiem. Papildus iesaku LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Igora Šuvajeva K.G.Junga biogrāfijas aprakstu (skat. zemāk). I.Šuvajevs ir tulkojis un/vai sastādījis visas K.G.Junga  latviešu valodā pieejamās grāmatas.  Ļoti vērtīgi Junga teorijas izzināšanai ir arī I.Šuvajeva grāmatu komentāri un ievadraksti.

Junga biogrāfija. Igors Šuvajevs. 

(Raksts aizgūts no http://personutipi.blogspot.com/2013/03/junga-biografija.html) 


Karls Gustavs Jungs dzimis Šveicē 1875. gada 26. jūlijā Kesvilā pie Bodenes zera. Junga senči pa tēva līniju ir dzīvojuši Vācijā: vecvectēvs Ignacs Jungs pārcēlies no Maincas uz Manheimu un Na­poleona karu laikā vadījis lazareti, bet viņa brālis Zigismunds (1745—1824) bijis Bavārijas kanclers. Vectēvs Karls Gustavs Jungs strādājis par ārstu. Junga tēvs ir guvis teoloģisku izglītību un doktora grādu filoloģijā, bet māte nākusi no visai turīgas birģeru ģimenes, kuras dzimtas pārstāvji vairākās pa­audzēs bijuši mācītāji. Tam, ka Junga ģimenes tradīcijās reliģija un medicīna ir gājusi rokrokā, acīmredzot ir bijusi liela nozīme arī Karla Gustava Junga dzīve. Zēna gados Jungs ir visai noslēgts sevī un īpaši nemeklē kāda draudzību. Ar grūtībām viņš pielāgojas apkārtējai pasaulei un labprāt gremdējas savos sapņos un pārdomās, tādējādi uz­skatāmi pauzdams paša vēlāk aprakstīto intravertās ievirzes tipu. Divpadsmit gadu vecumā Jungs cieš no neirozes, kas viņam liedz apmeklēt skolu. Taču, nejauši noklausoties sarunu, kurā tiek spriests par viņa bīstamo stāvokli, viņš apzinās draudošās bries­mas un uzsāk cīņu ar savu slimību - slieksmi krist bezsamaņā. Tādējādi viņš sev nosaka disciplīnu, kuru ievēro visu mūžu.
Jaunībā izvei­dojas arī Junga negatīvā attieksme pret reliģiju, pareizāk sakot, pret sava laika reliģiskajiem priekšstatiem un bezjēdzīgajām ne­dzīvajām ceremonijām, kurās tiek attaisnotas sadzīviskās vaja­dzības, bet Kristus pārvērsts par moralizētāju un politisku aģi­tatoru. Teoloģiskie darbi un reliģiskie sacerējumi Jungām šķiet muļķības kalngals. Pēc viņa uzskata dievišķā pieredzējums rodams vienīgi vīzijās un sapņos.
Junga sapņos sastopams vēl viens motīvs: dubultības vai divvienības motīvs, kuru var traktēt kā iekšējā un ārējā cilvēka pro­blēmu. Ikdienā biklais zēns sapņos skata savu otro «es», kas nav līdzīgs personai dienā un aicina pilnīgi identificēties ar sevi. Taču Jungs novēršas no šiem sapņojumiem un pievēršas ārpa­saulei — to prasa mācības, darbs un garīgā pieredze, kas gūta, lasot Nīčes «Tā runāja Zaratustra», kurā arī aprakstīta šī dubultošanās, kā turpmāk uzskata Jungs, arī paša Nīčes dubul­tošanās.
Šis motīvs atbalsojas Junga vēlāk izstrādātajā psihoterapijā, kurā viņš tiecas savienot «iekšējo» un «ārējo» cilvēku, liekot uzsvaru uz iekšējo dzīvi. Šajā gaisotnē aizsākas Junga uzskatu vei­došanās, aizraušanās ar modernām teorijām, aizmirstu tekstu atklāšana un iedziļināšanās nopietnās studijās par cilvēka būtību un sūtību.
Junga jaunības sapnis ir kļūt par arheologu, taču Bāzeles universitātē tolaik to nemāca, bet doties uz citu universitāti nav iespējams trūcīgo apstākļu dēļ. Jurisprudence un teoloģija ne­atbilst Junga dabai un tālaika interesēm, no teoloģijas studi­jām dēlu atrunā pat tēvs. Tāpēc viņš pievēršas medicīnai, taču gandrīz līdz pat studiju beigām nespēj izvēlēties savu speciali­zāciju.
Nejauši Junga rokās neilgi pirms valsts eksāmeniem no­kļūst vācu psihiatra Riharda fon Krafta-Ebinga grāmata par psi­hiatriju, un tas arī nosaka viņa turpmāko ceļu. Tolaik psihiatrija tiek uzskatīta par vienu no nepopulārākajām disciplīnām, kas ne­sola panākumus nedz individuālajā dzīvē, nedz zinātnes laukā. Taču Junga izpratnē tā ir nozare, kas ļauj izzināt dabiskā un kul­turālā, naturālā un vēsturiskā, materiālā un garīga mijiedarbību. Pēc universitātes beigšanas Jungs dodas nevis uz paredzēto Minhenes klīniku, kas ieguvusi lielu prestižu, bet uz Cīrihi un sāk strādāt Burghelcli dziedinātavā, kuru vada viens no ta laika ievē­rojamākajiem psihiatriem Eižens Bleilers (1857—1939).
Bāzele un Cīrihe Junga izpratnē ir Eiropas gara dzīves divi poli. Bāzele glabā sevī Eiropas gara dzī­ves atmiņu, universitātē ir dzīva piemiņa par Roterdamas Erasmu un Fridrihu Nīči, kuri šeit mācījuši. Jungu vēl ietekmē arī viņa vectēvs, kurš šeit bijis profesors (1822—1864) un kura portrets iemūžināts universitātes aulā.
Jungs pats reiz izteicies, ka spē­cīgi izjūtot savu saistību ar jautājumiem, kurus uzdevuši priekš­teči, bet uz kuriem nav snieguši apmierinošas atbildes. Šī sais­tība rosina interesi par pagātni. Bāzelē kultūrvēsturiskā un filozofiskā izglītība ir elementārs un pašsa­protams jebkura izglītota cilvēka (arī ārsta) kultūras aspekts, kuru neviens negrasās pat apšaubīt un kas sekmē Junga kultūr­vēsturiskās un filozofiskās studijas.
Turpretī Cīrihē interese par filozofiju šķiet kaut kas nepraktisks un nevajadzīgs. Nodar­bošanās ar kultūrvēsturiskajām studijām tiek attaisnota tikai tad, ja gūtās zināšanas iespējams izmantot lietderīgi. Tādējādi arī Jungā apvienojas pagātnes garīguma tradīcijas un mūsdienas, alķīmija un dabaszinātnes, gnosticisms un psiholoģija. Taču vienlaikus Bāzele un Cīrihe simbolizē gara dzīves sašķeltību: Bāzele sak­ņojas pagātnē, bet Cīrihe ietiecas nākotnē. Modernā civilizācija cenšas aizmirst savu sākotni, kas sastingusi nedzīvās formās, bet pagājušais, slīgstot dogmatismā un tradicionālismā, izvairās no dzīvei nozīmīgu problēmu risināšanas.
Studiju gados Jungs aizraujas arī ar tolaik populāro okul­tismu, piedalās spiritisma seansos un iepazīstas ar astroloģisko un parapsiholoģisko literatūru. Okultie pārdabiskie, ar viņpa­sauli saistītie fenomeni Junga izpratnē ir nevis māņi vai tum­sonības izpausmes, bet zinātniskas izpētes cienīgas parādības. 1902. gadā tiek publicēta Junga doktora disertācija «Par tā sau­camo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju», kurā saskatā­mas turpmākās mācības iezīmes.
Šajā darbā Jungs apraksta eksperimentus ar savu māsīcu, kurai bijušas izteiktas gaišreģa spējas. Šādas spējas pie­mita arī Jungam un viņa senčiem pa mātes līniju. Transa stā­voklī viņa, neizglītota un nemākslota jaunava, spējusi pāriet no Šveices vāciešu izrunas uz literāro vācu valodu, izklāstīt gnostiķu kosmoloģiju. Tādējādi pie atziņas par bezapziņas vei­dojumiem Jungs nonāk pirms iepazīšanās ar Freida darbiem, turklāt ideja par neapzināto dzīves «nakts» pusi ir 19. gadsimta raksturīga iezīme, nevis gadsimtu mijas atklājums, kas veikts Freida vadībā.
Divdesmit astoņu gadu vecumā Jungs apprecas ar Emmu Raušenbahu (1882—1955) un 1906. gadā pārceļas uz namu Kīsnahtē pie Cīrihes, kur arī nodzīvo visu mūžu. Ārēji Junga dzīve it kā norisinās ļoti mierīgi: bērnu dzimšana (Agate, Grēta, Francs, Marianne un Helene), psihiski slimo ārstēšanas rutīna, darbs pie grāmatas «Par Dementia praecox psiholoģiju» (1907).
Jungs izstrādā asociatīvu testu, kas ļauj eksperimentāli fiksēt bez­apziņas struktūras. Iesākumā šis tests ir vārdu saraksts, uz kuru jāsniedz momentāna atbilde — pirmais prātā ienākušais vārds, lai fiksētu reakcijas ātrumu. Pakāpeniski tests tiek pilnveidots, tiek mērīts ne tikai reakcijas ātrums, bet fiksētas arī da­žādās fizioloģiskās reakcijas.
Šai eksperimentā tiek gūta atziņa, ka pastāv vārdi, uz kuriem cilvēkam grūti rast tūlītēju atbildes vārdu vai arī viņš atbild veseliem teikumiem, kā arī vārdi, kas izraisa stomīšanos un aiztures. Tādējādi Jungs secina, ka šie traucējumi vai deformācijas ir saistīti ar īpašiem kompleksiem, autonomiem psihiskiem veidojumiem, kas rodas ārpus apziņas. Veseliem cilvēkiem šī disociācija nav tik izteikta kā šizofrēniķiem, kurus raksturo psihes šķelšanās un sa­brukšana vairāk vai mazāk patstāvīgu kompleksu virknē.
Ar šiem eksperimentiem Jungs gūst slavu un atzinību akadēmiskajās ap­rindās, bet tajos gūtās atziņas vēlāk tiek izmantotas dažādos projektīvos testos (arī melu detektorā). No klīnisko gadījumu interpretācijas un eksperimentēšanas Jungs pamazām pāriet uz cilvēces vēstures faktu — mītu, reliģisko, alķīmisko un poētisko tekstu izpēti.
Šajā ceļā Jungs sastopas ar Zigmundu Freidu (1856—1939), kas strādā līdzīgā virzienā. Viņu tikšanās ir zināmā mērā neno­vēršama, taču nenovēršama ir arī šķiršanās, kas rada ne visai patīkamas atmiņas un aizvainotību, ko nespēj mazināt laika dis­tance. Junga pretrunīgo attieksmi pret psihoanalīzi iezīmē jau viņa ieviestais nosaukums «analītiskā psiholoģija» — sava veida apvērsts «psihoanalīzes» variants. Savu eksperimentu interpre­tācijā Jungs izmanto Freida teoriju un viens no pirmajiem (jau 1901.g.) referē par to Burghelcli dziedinātavā. Uzmanīgi seko­dams Freida teorētiskajiem uzskatiem, bezapziņas (zemapziņas) interpretācijā Jungs tomēr iet savu, relatīvi neatkarīgu ceļu, kur noteicoša nozīme ir E. Bleileram un Pjēram Zanē (1859—1947), pie kura kādu laiku viņš arī mācās.
Bleilers ir ieviesis patlaban populāro nosaukumu «dzīļu psiholoģija», kā arī rakstījis par personības dubultošanos, apzīmējot to ar jēdzienu «šizofrēnija» (aizstājot E. Krepelīna terminu dementia praecox), rakstījis par «autisko domāšanu» u. tml. No Zanē Jungs ir iemantojis enerģētiski dinamisko psihes koncepciju, kas raksturīga mūsdienu psihiatrijai un psiholoģijai (Zanē formulēja, ka līdz ar psihiskās enerģijas samazināšanos pazeminās arī mentālais līmenis). Tomēr tikšanās ar Freidu iezīmē Junga zinātniskās jaunrades pirmā posma apogeju un ne­pieciešamību izstrādāt savu mācību.
Pēc tam kad Jungs nosūta Freidam savu darbu «Diagnostis­kās asociācijstudijas» (1906), sākas vēstuļu apmaiņa. Tai seko personiska tikšanās, kura pāraug ciešā sadarbībā. Jungs nodi­bina psihoanalīzes biedrību Cīrihē, kļūst par Starptautiskās psi­hoanalītiķu savienības pirmo prezidentu, kaislīgu psihoanalīzes aizstāvi un psihoanalītiskās kustības organizētāju. Taču Freida ietekme lielākoties attiecas uz psihoterapeitisko ārstēšanu, kuru Jungs principā attīsta psihoanalīzes iezīmētajā jomā, bet cilvēka filozofiskajā redzējumā Junga un Freida uzskati atšķiras. Šī atšķirība ir saistīta ar Junga «metafiziskajām», «okultajām» pār­domām un Freida «seksuālo teoriju».
Jungs norāda, ka ārsta praksē ne jau visas psihiskās komplikācijas var izskaidrot ar sek­suālajiem sarežģījumiem, kaut arī seksualitātes nozīmi viņš ne­noliedz. Freids paplašina seksualitātes jēdzienu tiktāl, ka zūd tā konkrētība. Freida ietekmē Jungs traktē libido kā apzīmējumu psihiskai enerģijai, kas var transformēties visdažādākajās izpausmju formās. Jungs daudz smalkāk atklāj seksuālo un incestuālo motīvu simboliskās nozī­mes, nesaistot tos tikai ar agrīniem bērnības pārdzīvojumiem. Viņš atklāti pievēršas «okulto» fenomenu izpētei, turpretim Freids savu interesi par «mistisko» cenšas neatklāt vai ari traktē vis­notaļ dabaszinātniskā garā.
Līdz ar to parādās arī dažādi akcenti bezapziņas jeb zemapziņas interpretācijā: Freidam pirmajā vietā ir ap­ziņas un seksuāli ietonētās bezapziņas konflikts, bet Jungam ap­ziņa un bezapziņa ir savstarpēji papildinošas instances, kas ļauj īstenot sākotnējo vienotību.
Freida personā Jungs sastop ve­cāku un pieredzējušu zinātnieku, kuru pieņem par savu garīgo tēvu, un arī Freids saskata Jungā savu garīgo dēlu vai «troņ­mantnieku» (kā pats izsakās) un psihoanalītiskās kustības va­doni. Šajā simboliskajā «tēva un dēla» attieksmē acīmredzot arī slēpjas Freida un Junga attiecību produktivitāte un neiespēja­mība. Kamēr Jungs pieņem dēla lomu, tikmēr attiecības ir nor­mālas, bet, tiklīdz viņš izrāda patstāvību un sāk attīstīt savas idejas, Freids jūtas apdraudēts tēva (un līdz ar to arī psihoana­līzes radītāja) lomā.
Šā gadsimta pirmajos desmit gados Freids ir ārkārtīgi norū­pējies par to, lai psihoanalīze netiktu uzskatīta par ebreju «pa­darīšanu», ebrejisku zinātni. Freida izpratnē Jungs ir piemērota persona, lai novērstu šo sadzīviskā antisemītisma ekstrapolāciju, jo viņš nav ebrejs, toties ir atzīts zinātnieks akadēmiskajās ap­rindās.
Prterunīgi notikumi ir saistāmi ar Junga pacienti Sabīnu Spīlreinu (1885—1941), kas cenšas samierināt Freidu un Jungu, no­rādot, ka viņu teorētiskās atšķirības nemaz nav tik lielas. Starp Jungu un Špīlreinu acīmredzot ir pastāvējušas intīmas attiecī­bas. Spīlfeina ir tulkojusi Junga darbus krieviski un izvirzījusi dažas hipotēzes, kuras vēlāk izvērstas psi­hoanalīzē. Šajā konteksta iekļaujas arī Junga indiskrētie apgalvojumi, ka Freidam bijuši intīmi sakari ar sievasmāsu Minnu Bernaisu. Dzīļu psiholoģijas abu ciltstēvu personiskās dzīves intīmas norises diezin vai ir vairs rekonstruējamas, lai gan attiecību saraušanas pamata ir ne tikai personiskās rakstura iezīmes un īpašības, bet ari dažādie teorētiskie uzskati.
1912. gadā Jungs publicē darbu «Libido metamorfozes un sim­boli», kas tiek izmantots kā formāls attiecību pārtraukšanas iemesls. Šādu iespēju sniedz nevis tas, ka Jungs deseksualizē libido, bet gan no Freida atšķirīgas incesta un bezapziņas inter­pretācijas piedāvājums. Incesta problemātikā Jungu vairāk inte­resē tā simboliskā nozīme, cilvēka paštapšanas un atdzimšanas alku izpausme. Apziņa, pēc Junga ieskata, izaug no bezapziņas, nemitīgi dzimst šajā mātišķajā klēpī, tāpēc bezapziņa ir sava veida dvēseles māte, bet incests simbolizē dažādo psihisko veido­jumu apvienošanās tendenci. Sapņos un mītos sastopamais lau­lību vai incesta motīvs simbolizē apziņas iegremdēšanos bezap­ziņa, un tas var beigties arī traģiski. Jaunībā tādējādi izpaužas vēlme patverties mātišķajā pasaulē un izvairīties no ārpasaules, bet brieduma gados — alkas rast mūžīgo patiesību, kas var izrā­dīties regresīva. Šāda interpretācija nesaskan ar tolaik objektīvistisko Freida skaidrojumu, kas, tiesa, tā arī nekad nav ticis pil­nīgi izvērsts.
Atšķirība ir vērojama arī bezapziņas koncepcijā, lai gan vēlāk Freids uzsver dažas bezapziņas iezīmes, kas ir ļoti tuvas Junga mācībai. Jungs izšķir kolektīvo un individuālo bezapziņu, kuru Freids identificējis ar bezapziņu kopumā un kurā pirmām kār­tām atrodas izstumtais un aizmirstais. Tāpēc, kā domā Jungs, Freids gandrīz vai visu uzmanību pievērš agrīniem bērnības pār­dzīvojumiem, taču dzīļu psiholoģijai ir jāielūkojas visas cilvēku dzimtas bērnībā, atsedzot tās struktūras, kas piemīt visiem cil­vēkiem, ko tie pārmanto no paaudzes uz paaudzi un kas nosaka arī individuālās psihes veidolu. Kolektīvajā bezapziņa pastāv vi­siem raksturīgie instinkti, ievirzes un tipiskas reakcijas, univer­sālas «programmētājiekārtas», kas ģenerē aprioras priekšstatu, pārdzīvojumu un izturēšanās formas. Jungām uzturot draudzī­gas attiecības ar Freidu, viņa idejas ir tikai intuīciju līmenī, un Freids pat necenšas tajās iedziļināties un 1914. gada darbā «Par psihoanalītiskās kustības vēsturi» izslēdz Jungu no psihoanalī­tiķu apvienības.
Pēc attiecību saraušanas ar Freidu Junga dzīvē iestājas drūms periods, jo apsīkst zinātniskā jaunrade un pārtrūkst koleģiālās attiecības ar daudziem psihoanalītiķiem. Jungs jūtas vientuļš un izolēts, noslēdzas sevī un dažbrīd ir nobažījies par savu psihisko vese­lību. Šajā laikā sākas ilgstoša psihiskā krīze, un Jungs, pēc paša atziņām, ir tuvu neprātam, jo viņa apziņu pārņem murgaini tēli un vīzijas. Viena no tēlu virknēm pārstāj rādīties 1914. gada augustā, kad murgi kļūst par acīm redzamu īstenību.
Šajās vīzijās viņš saskata kolektīvās bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu — viņa psihē parādījušies eiropiešu kopējās bez­apziņas dzīlēs snaudošie spēki. Kad tie projicējas uz āru un ma­terializējas, nedaudz rimst arī Junga iekšējais konflikts. Taču ar to viņa iegremdēšanās bezapziņas dzelmīgajās vērpetēs neapstā­jas, viņš turpina uzsākto ceļojumu un fiksē to līdz šim nepubli­cētā apjomīgā darbā «Sarkanā grāmata». Dažas nojausmas par šo ceļojumu var rast mitoloģizētajā autobiogrāfija «Atmiņas, sapņi, pārdomas»: šīs iegremdēšanās rezultātā Jungs izstrādā turpmākās teorijas pamatus un rada aktīvās imaginācijas — psi­hes izpētes un terapijas metodi. Pēc četriem pašiedziļināšanās gadiem dzelmīgie izvirdumi un ieslīgšana izbijušajā kļūst retāki, un 1916. gadā Jungs cenšas izteikt pārdzīvoto gnostiskas iedabas poēmā«Septem Sermones Ad Mortios». Tajā ir apkopotas viņa vīzijas, pieredzējumi pašiedziļināšanās fāzēs un turpmākā darba noģieda. Sākotnēji šī poēma publicēta tikai privātai lietošanai, lai gan jau tad Jungs ar to vēlas sākt savu īsteno darbu at­skaiti. Vēlāk tā iekļauta autobiogrāfijā, kurā publicētas arī «Vē­līnās pārdomas», ar kurām pats Jungs iesaka sākt iepazīšanos ar viņa darbiem. 

1918. gadā Jungs beidz eksperimentus ar sevi un jūt nepie­ciešamību un spēkus analizēt pārdzīvoto zinātniski. Šā perioda pirmā lielākā publikācija, kas vairākkārt pārskatīta un papildi­nāta, ir 1921. gadā publicētais darbs «Psiholoģiskie tipi». Šajā traktātā Jungs izvērš mūsdienās plaši pazīstamo domu par di­viem ievirzes tipiem — intraverto un ekstraverto tipu — un apraksta četras psihes funkcijas: domāšanu, jūtas, sajūtas un intuīciju. Šā darba ietvaros Jungs pamato savas un Freida uzskatu atšķirības, norādot, ka psihoanalīzes pamatlicējs pārstāv ekstraverto tipu un tāpēc pasauli redz citādi nekā viņš.
Divdesmitajos gados pieaug Junga popularitāte, pie viņa do­das mācīties cilvēki no visām pasaules malām. Viņš kļūst par psi­holoģijas profesoru Šveices Federālajā tehniskajā augstskolā (vēlāk arī Bāzeles universitātē), ceļo (uz ASV, Āfriku, Indiju), uzstājas ar lekcijām, saņem goda nosaukumus dažādās pasaul­slavenās universitātēs: Hārvardas universitātē (1936), Jēlas uni­versitātē (1937), Oksfordas universitātē (1938). Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ir publicēti arī Junga galvenie psiholo­ģiskie darbi, taču šajā laika posmā norisinās arī daži notikumi, kas liek runāt par viņa noslieci uz nacionālsociālismu. Parasti Jungam kolaboracionismu (dzimtenes nodevību, sadarbošanos ar okupantiem) piedēvē, atsaucoties uz viņa stāšanos Vispārējās ārstniecības sabiedrības prezidenta amatā pēc E. Krečmera, kas bija atkāpies, protestējot pret ebreju izslēgšanu, un nacisma ideo­loģijas garā izdotā žurnāla«Zentralblatt für Psychotherapie» no­minālo pārstāvēšanu. To cenšas pierādīt arī ar Junga publiska­jiem izteikumiem — atziņām etnopsiholoģijā (ebreju un āriešu psiholoģisko atšķirību uzsvēršana) un sociālpolitiskā vērtējuma rezignējošo toni. Pat Junga skolnieki atzīst, ka viņš izrādījis pārlieku lielu vieglprātību un ļāvis manipulēt ar savu vārdu.
Jungs nekad nav bijis apzināts nacionālsociālists un anti­semīts. 1936. gada rakstā Jungs analizē Vācijas garīgo dzīvi un uzrāda masu psihozes simptomus, bet divus gadus vēlāk intervijā «Diktatoru diagnosticēšana» viņa pozīcijas iezīmējas vēl skaidrāk. 1938. gadā, lasot Vācijā lekcijas, Jungs noraida atbildības pārnešanu uz valsti un vadoni, jo tādējādi tiek sagrauta cilvēka personība. Turklāt nacionālsociālisti iznīcina Junga darbus. Pie viņa strādā daudzi no Vācijas emigrējušie ebreju izcelsmes psihoana­lītiķi, kuru liecības neapstiprina izdaudzināto Junga sadarbību ar fašismu. Taču šāda fakta iespējamība acīmredzot slēpjas paša Junga mācībā, kurā saglabājas zināmas naturālisma un vitālisma iezīmes, varas un politikas psiholoģiskā aspekta uzsvēr­šana, — mācībā kuru Jungs veido kā sevis pašattīstīšanas mākslu un zinātni, bet kuru acīmredzot nav pilnīgi iestrādājis pats sevī.
Junga darbu tekstuālā pasaule ir ārkārtīgi nesiste­mātiska (tas nenozīmē, ka tajos nav iekšējā sistēmiskuma). Tas izpaužas pat stilistikā: nav gandrīz neviena darba, kur viņš būtu sistemātiski izklāstījis savu teorētisko koncepciju. Savus darbus un izteikumus Jungs nemitīgi ir papildinājis un mainījis, tādējādi atstājot daudznozīmīgas interpretācijas iespējas. Junga darbi ir tiešām fundamentāli pētījumi, bet lielākoties tie ir zināt­nisku eseju virknējumi, un koncentrēts mācības izklāsts atstāts skolnieku ziņā. Junga pieticība un atteikšanās no savu uzskatu sistēmas izvēršanas sabalsojas ar romantismu, kas noniecina apziņu un visu racionālo. Turklāt Junga teksti ir uz to pat virzīti — tajos ir nevis viennozīmīgi izkārtoti analīzes izklāsti, bet gan aicinājums uz sarunu, pārdomām. Arī Jungs pats atzīst, ka viņa tekstu izpratne ir atkarīga no lasītāja ievirzes. Viņš ne tik daudz pierāda, cik cenšas iesaistīt radošā apjēgsmē. Junga teksti suģestē un apelē pie katra bezapziņas. Turklāt Jungs ir nevis sistēmu veidotājs, bet gan radošs meklē­tājs ceļā, kuru nav iespējams apiet.
Junga koncepcijā centrālo vietu ieņem bezapziņa. Jungs uzsver, ka «bezapziņa» ir nevis metafizisks vai filo­zofisks, bet gan psiholoģisks jēdziens, kas aptver tos psihiskos procesus un veidojumus, kuri nav apzināti un neietilpst apziņā. Dažkārt Jungs atzīst, ka bezapziņā ietilpst gan izstumtais, neapzinātais un aizmir­stais. Jungs izšķir individuālo, personisko bezapziņu un kolektīvo bezapziņu, kura ietekmē vēsturiskus notikumus. Principā jēdziens «bezapziņa» ir tehnisks konstruējums. Šis jēdziens norāda uz paplašinātu apziņas izpratni tad, kad nedar­bojas naturāli un tieši uztverami parametri. Bezapziņā ro­das vai pastāv idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt cilvē­kus un tautas, pat ja tie savā starpā nekontaktē.
Kolektīvās bezapziņas veidojumiem — arhetipiem un to kom­binācijām— ir raksturīga visuresamība, tie neatvairāmi un pa­stāvīgi izpaužas ne tikai visdažādāko tautu mitoloģijā un ticēju­mos, bet arī mūsdienu cilvēka sapņos, vīzijās, mākslas darbos, psihozēs u. tml. Turklāt šos veidojumus nav determinējusi ārpa­saule, tie ir psihes pašdeterminācijas mehānismi un to ģenerāci­jas, kas saistītas ar cilvēka ieaugšanu pasaulē. Tādējādi Jungs fiksē, ka bezapziņa ģenerē noteiktas shēmas, kas kārto un struk­turē cilvēka priekšstatus un izturēšanos. Tās ir piedzimtas for­mas, kuras nodrošina noteiktu pārdzīvojumu un darbību iespē­jamību.
Šo shēmu apzīmēšanai 1912. gadā Jungs ievieš terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli», bet 1919. gadā — «arhetipi», taču to lietošanā nav konsekvents, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Arhetips ir forma, fenomenoloģiska struktūra, un cilvēka priekšstatos parādās nevis paši arhetipi, bet gan to tēli. Arhetipi ir sava veida psihes orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja to tēli pārpludina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut iri arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut» cilvēku. Arhetipos iemī­toša enerģija pārņem cilvēku, radot gan praviešus, skolotājus, māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml.
Jungs interpretē Es un Personas (Maskas) veidošanos: Es ir priekšstatu komplekss, kas šķiet esam apziņas centrs, bet Persona — attiecības, kas veidojas ar ārpasauli, kompromiss starp indivīdu un sabiedrību. Persona ir mākslīga personība, kas ļauj pielāgoties sabiedrībai un cilvēku attiecībās pilda maskas funkciju (tituli, amati, lomas u. tml.). Taču pilnīga iden­tifikācija ar Personu ir deflācija, kas nepieļauj cilvēka paštap­šanu un var radīt psihiskas komplikācijas.
Kolektīvās bezapziņas un arhetipu teorijas izstrāde, psiho­loģisko tipu klasifikācija ir saistīta ne tikai ar psihoterapijas pro­blēmām un vecumpsiholoģiju, bet arī ar pašas kultūras pastāvēšanas faktu. Savas hipotēzes Jungs pierāda izmantojot ne tikai psihoterapeitisko praksi, bet arī visu kultūras vēsturi. Tādējādi Junga mācība izvēršas par antropoloģiju, kas interpretē cilvēka esotnes un kultūras formu pastāvēšanas psiholoģisko dimensiju. Cilvēks vienmēr atrodas arhetipisko tēlu pavadā, arhetipi ir mi­toloģijas, reliģijas un mākslas mātišķais klēpis. Šajos veidoju­mos, izmantojot mītus un rituālus, cilvēks pārdzīvo un pārvar savu atrautību no dabas, dabiskās sākotnes cilvēku dzimtā un dzīvajā dabā.
Taču mūsdienās, pēc Junga ieskata, šī tuvība un prasme ieklausīties dabiskajā balsī ir zudusi, zudušas ir arī ar arhetipiem saistītās simboliskās zināšanas. Šis pārrāvums izpau­žas ne tikai kā masveidīgas neirozes un psihozes, bet arī kā so­ciālpolitiski konflikti un kolektīvs neprāts (nacionālsociālisms, komunisms u. tml.), ko raksturo arhaizēta simbolika un ceremo­nijas.
Pirmo triecienu šīm simboliskajām zināšanām, kā domā Jungs, ir devusi kristietība, bet protestantisms uzsācis simbolu galīgo noārdīšanu. Pati par sevi kristietība nav nedz pozitīva, nedz negatīva, taču tā ir vienpusīgs pasaules redzējums un cil­vēka izpratne. Eiropas vēsture, pēc Junga domām, ir simbolu de­gradācijas vēsture, taču tas nenozīmē vēstures galu, jo aizsākas jauns laikmets, kurā, cerams, radīsies dzīvīgi simboli, kas ļaus līdzsvarot psihisko enerģiju un iekļauties pasaules kārtībā. Mūsdienās vērojamā pievēršanās Austrumu reliģijām un simboliem Junga izpratnē ir attaisnojama, taču tā ir tikai ārēja simbolikas apgūšana. Jungs uzskata, ka nekādi aizguvumi no Aus­trumiem nelīdzēs, šos Austrumus nepieciešams atklāt sevī, un tāpēc savu mācību nereti dēvē par Rietumu jogu vai 20. gadsimta alķīmiju.
Pats Jungs turpina dzīvot iekšēji koncentrēto intraverto dzīvi. 1923. gadā viņš sāk būvēt Bollingenā savu pili, kas ar laiku gūst viduslaikiem raksturīgās iezīmes. Dzīves beigās viņš pats kļūst par leģendāru gaišreģi, pie kura ierodas cilvēki no malu malām un pie kura namdurvīm stāv uzraksts: «Saukts vai nesaukts, dievs būs šeit». Jungs tiek uztverts kā pravietis, lai gan pats no šī goda atsakās. Tomēr gribot negribot Jungs uzstājas kā paštapšanas mistagogs (priesteris, kas pārzina mistērijas) — nereti viņš ir ne tik daudz psihologs, cik mitologs.

Igors Šuvajevs. http://personutipi.blogspot.com/2013/03/junga-biografija.html
 .