Kompleksu daba analītiskajā psiholoģijā

Jautājot: “Kas ir komplekss?”, var šķist, ka tas ir kaut kas sarežģīts vai svešs. Patiesībā ikdienā mēs bieži nonākam situācijās, kurās rīkojamies kompleksu vadīti, pat to neapzinoties. Arī sadzīves valodā šis jēdziens izskan itin bieži: “Viņš tāds kompleksains… Droši vien viņai ir kompleksi.” Cilvēki intuitīvi ar šo vārdu apzīmē brīžus, kuros reakcijas kļūst grūti savaldāmas, emocionāli “pārlādētas” vai šķietami nesamērīgas ar paša gribas kontroli. Un intuīcija te patiešām ir pārsteidzoši precīza — tieši tā izpaužas kompleksu darbība.

Analītiskajā psiholoģijā komplekss nav psihes “defekts”, bet organisks psihisks samezglojums, kur cieši savijas emocionālā pieredze, atmiņas un arhetipiskie tēli. Turpinot šo salīdzinājumu, var teikt, ka “mezgls” rodas tur, kur kaut kas būtisks dzīvē ir samezglojies — attiecībās, zaudējumos, traumās, identitātes meklējumos. Jungs kompleksus raksturoja kā enerģētiskus mezglus bezapziņā, kas brīžiem pārņem iniciatīvu un nosaka mūsu reakcijas ātrāk, nekā Ego spēj tās piefiksēt, apzināties un izprast.

Tieši tāpēc kompleksu darbība mēdz šķist paradoksāla: mēs visi zinām situācijas, kur racionāli esam izlēmuši: “Nākamreiz es noteikti reaģēšu citādi.” Taču līdz ko nonākam konkrētajās attiecībās, dialogā, spriedzes brīdī vai pazīstamā situācijas scenārijā, automātiskā reakcija ir klāt — ātrāka par domāšanu. Pēkšņi rīkojos impulsīvi, emocionāli, ne tā kā biju nolēmis iepriekš, un tikai pēc tam parādās jautājums: “Kas tas vispār ar mani bija?”. Šādas situācijas ir klasisks piemērs tam, kā komplekss pārņem vadību — nevis ļaunprātīgi, bet tāpēc, ka tas satur neatrisinātu "emocionālo vielu", kura vēl nav pieejama Ego brīvai izvēlei. Ne velti es pievienoju attēlu no filmas “Alise Brīnumzemē”: 

Brīdī, kad komplekss aktivizējas, cilvēks psiholoģiski it kā iekrīt citā realitātē — tur loģika mainās, proporcijas izkropļojas un reakcijas kļūst neproporcionāli lielas vai dīvainas pat pašam sev. Tāpat kā Alise, kas pēkšņi atrodas pasaulē ar saviem likumiem, arī mēs kompleksa brīdī ieejam psihiskā “brīnumzemē”, kur mūs vada nevis apziņas izvēle, bet bezapziņas impulsi.

Runājot par kompleksu veidiem, parasti izšķir personiskos un arhetipiskos. Personiskie kompleksi veidojas individuālajā pieredzē — piemēram, ievainotā, pamestā bērna motīvs. Arhetipiskie kompleksi savukārt saskaras plašākiem, kolektīvas pieredzes slāņiem: Mātes, Tēva, Autoritātes, Ēnas, Animas/Animus tēliem. Reālajā psihes darbībā tie reti ir “tīri”; biežāk personiskais un arhetipiskais savijas vienā struktūrā un izpaužas kā neproporcionālas reakcijas, iekšēji konflikti vai atkārtojošies dzīves scenāriji.

Svarīgākie kompleksi bieži izpaužas tieši attiecību laukā: negatīvās autoritātes komplekss, ievainotā bērna komplekss, partnerības kompleksi, kā arī "iekšējās balsis", kas atgādina par neatrisinātām attiecībām ar vecākiem vai agrīnajiem piesaistes tēliem. Šo kompleksu ietekme nav nejaušība — tie cenšas panākt psihisko līdzsvaru un signalizē par vietām, kur dzīves stāsts vēl nav pilnībā izdzīvots, kur dzīves stāstā ir izveidojies "mezgls", kurš prasās atsieties. Tādā ziņā, no analītiskā skatpunkta komplekss ir gan grūtība, gan iespēja: aiz sāpīgās reakcijas slēpjas dziļāks simboliskais saturs, kas vēlas nonākt apziņā.

Terapijas loma ir radīt drošu telpu šim dialogam starp apziņu un bezapziņu. Kompleksu “iznīcināt” nav iespējams un arī nav vajadzīgs; darbs ir vērsts uz to atpazīšanu, individuālo un arhetipisko slāņu diferencēšanu un pakāpenisku iekļaušanu plašākā personības struktūrā. Kad komplekss vairs nevada cilvēku automātiski, tajā esošā enerģija kļūst pieejama radošumam, attiecībām un iekšējai orientācijai. Tieši šis process — saskatīt, izprast un integrēt — ir viens no būtiskākajiem analītiskās terapijas transformējošajiem elementiem.