Mēdeja - skumjas pēc atriebības.

"Augšup tek svēto ūdeņu straumes,

Taisnība samīta, apgāzts viss apkārt."

Eiripīds. "Mēdeja", 410 p.

Vladislava Nastavševa izrāde "Mēdeja" ar Gunas Zariņas lieliskās aktiermeistarības dziļo spēli, vēl ilgu laiku atstāja spēcīgu emocionālo iespaidu un pārdomas. Lugas arhaiskā, un tajā pat laikā, tik atpazīstamā enerģija deva stimulu iedziļināties Mēdejas motīvā, pētīt to kādā jaunā gaismā, arī no K.G.Junga analītiskās psiholoģijas skatu punkta.

Attēls 1. Karls Lū. Mēdeja un Jāsons.

EIRPĪDA TRAĢĒDIJA "MĒDEJA"

"Mēdeja" ir sengrieķu dramaturga Eiripīda (484.- 406. g.p.m.ē.) slavenākā traģēdija, kurā viņš izmantojis mīta daļu par Mēdejas un Jāsona attiecībām. Mēdejas un Jāsona iepazīšanās notiek, kad varonis un  kuģa "Argo" vadītājs, argonauts Jāsons nonāk Kolhīdā pēc zelta aunādas. Atvest dārgo mantu viņam uzdeva tēva brālis Pēlijs, lai Jāsons ietu bojā bīstamā ceļojuma laikā. Pēc daudziem pārbaudījumiem argonauti ar dieviešu Hēras un Atēnas palīdzību nonāk Kolhīdā, kuras valdnieks ir Aiēts. Valdnieks izlikās, ka ir ar mieru atdot zelta aunādu un uzticēja Jāsonam būtībā neizpildāmus uzdevumus. Jāsonam bija jāiejūdz divus milzīgus vēršus (Hēvaista dāvana), kuriem pa nāsīm un muti nāk uguns un tvaiks, jāuzar lauks un jāiesēj pūķa zobus. Lai Jāsons izturētu pārbaudījumus dievietes Hēra un Atēna sūta Erotu, kuram Aiēta meitai Mēdejai jārada mīlestība pret jauno argonautu. Tā arī notiek. Mēdeja kaislīgi iemīlas Jāsonā un, pret Jāsona solījumu apprecēt viņu, palīdz tikt galā ar nepārvaramajiem pārbaudījumiem. Kad ķēniņa kalpi izlaida zvērīgos vēršus un tie noliekušies metušies Jāsonam virsū, viņš no trieciena pat nesalīgojās, jo Mēdeja pirms tam bija ieziedusi Jāsonu ar burvju ziedi, kas viņa ķermeni padarīja izturīgu un neievainojamu. Jāsons iejūdza vēršus arklā, uzara lauku un apsēja to ar pūķa zobiem. No sējuma vispirms parādījās šķēpa gali un cepuru augšdaļas, bet pēc tam vesela armija vara bruņās ģērbtu karavīru, kuri metās virsū Jāsonam. Mēdeja bija iepriekš brīdinājusi Jāsonu par gaidāmo "ražu" un Jāsons zināja, ko darīt. Viņš iemeta akmeni karavīru vidū un tie sāka cīnīties savā starpā. Tikmēr Jāsons tos apkāva.

Lai arī Jāsons tika galā ar pārbaudījumiem, tomēr Aiēts negrasījās viņam atdot zelta aunādu un nolēma sadedzināt Argo un nogalināt visus argonautus. Mēdeja izjauca tēva nodomus un ar burvju dziru iemidzināja pūķi, kurš sargāja zelta aunādu, kā arī palīdzēja to nozagt. Mēdeja ar pusbrāli Apsirtu un argonautiem bēga prom no Kolhīdas, lai izvairītos no valdnieka dusmām. Aizkavējot tēva kuģus, Mēdeja nogalināja brāli, sadalīja tā ķermeni daudzās daļās un izmētāja pa jūru. Mēdejas tēvs, sēru ciešanās, pārstāja dzīties pakaļ bēgļiem. Viņš lika savākt visas izsvaidītās ķermeņa daļas, lai apglabātu dēlu. No šī brīža Mēdejai durvis uz dzimteni un pie tēva ir slēgtas.

Argonauti ieradās salā, kurā valdīja valdnieks Alkinojs un šeit viņus pārsteidza Aiēta kareivji, kuri vēl bija sekojuši argonautiem pa pēdām. Lai nebūtu likumīga iemesla atdot Mēdeju viņas tēvam, Alkinoja sieva Areta ieteica Jāsonam apprecēt Mēdeju tūlīt, ko Jāsons arī izdarīja. Jāsons bija kļuvis par visu atzītu varoni, tādēļ viņu visur uzņēma kā gaidītu viesi. Jāsons ar Mēdeju patvērās Korintā pie valdnieka Kreonta, kurs atdeva viņam daļu savas pils, lai Jāsonam būtu kur dzīvot. Korintā Jāsons iepazinās ar Kreonta meitu Kreūsu un iemīlējās viņā. Jāsons izstāstīja Mēdejai patiesību, ka laulība vairs nav spēkā un, ka viņš vēlas precēt Kreūsu.

Mēdejas izmisums, greizsirdība, dusmas pārraug nekontrolējamā naidā vēl vairāk, kad viņa uzzina, ka Jāsons ģimeni atstājis, it kā praktisku iemeslu dēļ t.i., lai nostiprinātu savu un ģimenes materiālo un sociālo statusu. Mēdeja nolādēja nepateicīgo vīru, nolēma atriebties Jāsonam un nogalina jauno līgavu. Viņa pasniedza dāvanu, ar saviem bērniem nosūtot skaistas dāvanas: "Tērpu brīnišķu un diadēmu ar; Kas zeltā mirgotu.", kuru kāzu dienā Kreūsa uzvilka. Skaistais tērps un diadēma bija saindēti. Uzvelkot tērpu, tas cieši pielipa meitenes augumam un aizdegās. Uguni centās apdzēst, taču ūdens pārvērtās tvaikos un Kreūsa sadega dzīva. Cenšoties glābt meitu, mira arī valdnieks Kreonts.  Tad Mēdeja nogalināja savus un Jāsona dēlus, un spārnotu pūķu vilktos ratos, kurus atsūtīja viņas vectēvs Saules dievs Hēlijs, aizbēg uz Atēnām. Tā kā Jāsons tika lauzis mīlestības zvērestu, kuru deva Mēdejai, viņš zaudēja dievietes Hēras labvēlību. Jāsons mira nelaimīgs un vientuļš. Viņš bija iemidzis zem trūdējošā kuģa "Argo", kurš uzkrita Jāsonam virsū un viņu nospieda.

Tāds īsumā ir Mēdejas un Jāsona attiecību sižets. Tas ir tik bagātīgs un emocionāli pielādēts, ka daudzos literatūras avotos Mēdeja tiek pieminēta tikai šo attiecību kontekstā. Analizējot literatūru, rodas iespaids, ka atsauces par pašu Mēdeju: viņas izcelsmi, dzīvi pirms Jāsona, ir maznozīmīgākas. Tā piemēram Dž.Holla mākslas sižetu un simbolu vārdnīcā Mēdeja tiek aprakstīta galvenokārt kā "Jāsona sieva, kaislīga un greizsirdīga sieviete". Otrs bieži sastopams Mēdejas raksturojums ir saistīts ar viņas maģiskajām buršanas spējām. Bet no kurienes nāk un, kas ir pati Mēdeja?

Attēls 2. Anselms Feuerbahs. Mēdeja.

MĒDEJA.

Mēdeja ir Kolhīdas cara un okeanīdas Īdijas (dieva Okeāna un Tefīdas meita) meita. Pēc citas versijas, Mēdeja ir Hekates, mēness gaismas, visa noslēpumainā un maģijas aizbildnības, raganu dievietes meita. Jāpiemin, ka Mēdeja ir arī Saules dieva Hēlija mazmeita. Norāde uz Mēdejas radniecību (līdz ar to daudzu īpašību ģenētisko pārmantotību) ar ugunīgo dievu stāstos ir sastopama un nozīmīga turpmākā analīzē. Mēdeja zināja kā tikt galā ar Hēlija dāvinātajiem ugunīgajiem vēršiem, Mēdejas aizbraukšana debesīs ratos, kuros iejāti drakoni, un līdzīgi motīvi tiek bieži pieminēti. Mēdejai tuvos rados ir arī tēva māsa Kirke. Burve, kas daudz pazīstama no Odiseja piedzīvojumiem. Kad Odiseja klejojumi noveda viņu pie Kirkes salas, viņa ar savu burvju dziru pārvērta ceļotājus par cūkām un, diezgan ilgu laiku, noturēja uz salas. Mēdejas un Kirkes tēliem ir daudzas līdzības: burves spējas, impulsivitāte un atriebīgums, sadistiski mazohistiska ciešanu melanholija, nogalināšanas pieredze (Kirke noindēja savu vīru), nepieciešamība bēgt no vajāšanas, sarežģītas attiecības ar vīriešiem u.c.

Vairākas Mēdejas iezīmes, piem., spēja atdzīvināt mirušos, lidot pa gaisu u.c. ļauj pieņemt, ka sākotnēji Mēdeja tika godāta kā dieviete un tikai laikam ejot Mēdejas tēls kļūst tuvāks reālai sievietei. Iespējams, ka Mēdejas tēlā savijušies Kolhīdā godātās saules dievietes, fesāliešu pasaku varenās burves un korintiešu eposa varones iezīmes. (ME, 208.lpp.)

Attēls 3. Sendijs F. Mēdeja. 1868.

MĒDEJAS ARHETIPISKĀ TĒLA ANALĪZE.

Viena no būtiskām K.G.Junga analītiskās psiholoģijas jeb jungiānisma iezīmēm ir tautas folkoloras, pasaku un mītu tēlu analīze, aplūkojot tos cilvēka iekšējās jeb intrapsihiskās pasaules kontekstā un, īpašu uzmanību pievēršot arhetipiem.

Cilvēku uzkrātā pieredze, kopīgie motīvi visās pasaules kultūrās palīdz atklāt arhetipus. Tie ir kolektīvās bezapziņas veidotie un uzturētie pirmtēli jeb pirmatnējie modeļi, kas izpaužas tautu mītos, pasakās, tautasdziesmās, sapņos un arī mākslā. Apziņai nav tiešas pieejas arhetipiem, bet to dažādos aspektus var iepazīt caur atšķirīgiem arhetipiskajiem tēliem jeb simboliskajiem tēliem (Neumann). Tā piemēram, Lielās Mātes arhetipa (kas ir viens no feminitātes arhetipa aspektiem) dažādās šķautnes: pozitīvās, negatīvās, var ieraudzīt gan caur Madonas, gan raganas arhetipiskajiem tēliem. Jo arhetipiskais tēls ir tuvāk bezapziņai, mazāk apzināts, tad arhetipiskais tēls ir arhaiskāks, mežonīgāks, neviennozīmīgāks, piem., Lielās mātes arhetips var būt atspoguļots arī caur meža, okeāna un haosa simboliem.

Kad analītiskās psiholoģija runā par arhetipiem, arhetipiskajiem tēliem, tā nenorāda tik daudz uz konkrēto subjektu, kas eksistē kādā noteiktā telpā un laikā, bet gan uz iekšējiem, cilvēka dvēselē eksistējošiem tēliem, kuru simboliskās izpausmes mēs varam novērot caur simboliem un mītiem (Neuman).

Junga analītiķis E.Neimans (Erich Neumann) uzsver, ka arhetips pirmkārt, izpaužas un nosaka cilvēka neapzināto uzvedību. Arhetipam piemīt noteikta struktūra, ko veido sarežģīts psihes tīklojums, kas ietver arhetipa dinamiku, simbolikas un sajūtu, jūtu lādiņu, arhetipa centru un apvienojošo, pašu arhetipu. Arhetipa dinamiskā komponente ienes noteiktu attīstību, ko pavada spēcīgs emocionālais fons. Ja mēs izjūtam spēcīgu pārņemtības sajūtu ar kaut ko, tad tas ir saistīts ar arhetipiskās enerģijas izpaušanos.

Grieķu mitoloģijas Olimpa dievi savā būtībā ir aplūkojami kā arhetipisko tēlu panteons, kuru daudzveidīgās šķautnes Eiropas kultūrā, cilvēku dzīvē ikdienā dzīvo un attīstās joprojām.  Eiripīda aprakstītā Mēdejas traģēdija atsedz daudzus feminitātes t.sk. sievas, pāra attiecību  un mātes arhetipa aspektus, kurus šajā rakstā mēģināšu nedaudz ieskicēt.

Centrālais mīta un Mēdejas traģēdijas motīvs nenoliedzami ir nodotas sievas, sievietes ciešanas. Ar savām burvju spējām un mīlestību Mēdeja ir palīdzējusi sasniegt to, ko viņas vīrs Jāsons ir vēlējies: zelta aunādu, statusu sabiedrībā, viņa ir atbalstījusi viņu it visā, bijusi uzticams dzīves draugs, sieva un viņiem ir kopīgi bērni, kad Jāsons izlemj aprecēt karaļa jauno meitu. Eiripīda traģēdija sākas ar aukles sakāmo par Medejas ciešanām:

"VIss tagad citādi - cieš dziļi viņas sirds",

Jo Jāsons manu kundzi, bērnus atstājis,

Ar pašu valdnieknamu sācis draudzēties -

Kreonta meitu prec, kas valdnieks zemē šai,

Un nelaimīgā Mēdeja ir atstāta.

Tā skaļi kliedz par zvērestiem, kas doti tai,

Tā uzticību, dievu svēto varu sauc

Par liecinieku, kā Jāsons mīlu atmaksā.

Bez ēdiena tā guļ un skumjās dziļi slīgst;

Tai asaras plūst dienu, nakti aumaļām,

Pēc tam, kad dzirdēja, ka vīrs to pametis.

Tā acis augšup nepaceļ, kā piekalta

Pie zemes seja tai; ir kurla Mēdeja

Pret draugu mierinājumiem kā viļņos klints.

Eiripīds. Mēdeja. 20.-30.r. Aukles monologs.

Katra sieviete, kura piedzīvojusi nodevību no tuva drauga vai vīra varētu atpazīt sevī Mēdejas ciešanas un izmisumu. Šajā jūtu reakciju nemainīgumā, cauri gadsimtiem, atspoguļojas nodotas sievietes arhetipiskā pārdzīvojuma stīga. Neēšana, negulēšana, nerimtīga raudāšana, milzīgas un dziļas zaudējuma skumjas un sāpes, tāds kā sastinguma stāvoklis, dvēseles ciešanas par ievainotu uzticību, fiziskas sāpes, pašizolēšanās un dusmas - tā var raksturot nodevības pārdzīvojumu, ko dažādā ilgumā un intensitātē piedzīvojusas sievietes tūkstošiem gadu senā vēsturē un mūsdienās. Emocionālas sāpes var būt tik lielas, ka tās nevar atsķirt no fiziskām. Sieviete var pat stundām ilgi, no ārpuses it kā sastingusi gulēt, raudāt vai mēmi skatīties tukšumā. Vai gluži pretēji, haotiski rosīties, bet bērniem, saimniecībai, darbam, sociālajai dzīvei, šajā stadijā, praktiski nav iespējams pievērsties. Neaprakstāmas skumjas, ciešanas un vēl vāji apzinātas nojausmas, ka nekas vairs nekad nebūs kā bijis. Arī, ja Jāsona uzvedība būtu citāda un viņš nožēlotu izdarīto, censtos atgūt Mēdejas labvēlību, tomēr notikušās izmaiņas gan Mēdejā, gan Jāsonā, gan situācijā un abu mijiedarbībā ir neatgriezeniskas.

Attēls 4.  Marija Kallasa Mēdejas lomā P.Pazolīni filmā "Mēdeja", 1969.

Cik var noprast no mīta un traģēdijas, līdz ar precībām ar Jāsonu Mēdeja pilnībā pārņem sievas lomu. Tā kļūst par viņas galveno dzīves lomu, blakus mātes lomai. Varētu pieņemt, ka Mēdejas ciešanas pastiprina ne tikai Jāsona neuzticība, uzticēšanās zaudēšana un pārmaiņu nojausma, bet lielākā mērā, sievas lomas zaudēšana, ko Jāsons solīdams precēties ar citu būtībā iznīcina.  Sievietēm, kuras visu dzīvi veltījušas pavardam, mājīgumam, bērnu audzināšanai un rūpēs par ģimeni, vīru, šīs lomas zaudējums var likt izjust visdziļāko krīzi, justies mirušai, it kā nekā cita vairs pasaulē neeksistētu un visa dzīves jēga būtu zudusi. Tā tas arī, savā ziņā, ir. Jo sievietei mazāk ir attīstītas citas lomas dažādās dzīves jomās: profesionālā, sociālā, hobiju u.c., jo sievas, mājas pavarda lomas uzturētājas lomas zaudēšanas krīze var noritēt sāpīgāk. Bez daudzām izmaiņām mūsdienu sabiedrībā un kultūrā, iespējams arī "Jāsonu" daudzums draugu, radu, vecāku un vecvecāku vēsturiskā pieredzē, daudzas sievietes intuitīvi attur no būšanas tikai vienā lomā.

Sievas lomas zaudējuma motīvā iezīmējas vairāki analīzes virzieni. Pirmkārt, viena no spilgtākajām sievietes vecuma attīstības krīzēm var būt saistīta ar izmaiņām sievas un mātes lomās. Bieži tās sasaistās ar sievietes pusmūža krīzi. Sievietes un vīrieša attīstības etapos ir gana daudz kopīgas un arī atšķirīgas iezīmes. Sievietes pusmūža krīzes "trigers" viennozīmīgi var būt vīra neuzticība, kā arī seksuālās intereses pret sievu zaudēšana. Atcerēsimies arī Klarisas Pinkolas Estesas grāmatā "Skrienošās ar vilkiem" minēto pasaku par roņādu. Kad ir būts par sievu, kalpots ģimenei, pavardam un bērniem, sieviete sāk justies izsmelta un tukša, kaut ko zaudējusi. Pēc senās pasakas stāstījuma, viņai ir nepieciešams atgūt savu roņādu. Tas nozīmē atgūt savu ES, savu būtību. Kas ir sievietes ES, individuācijas ceļš, kad viss, kas iepriekš ir bijis nozīmīgs, un arī ikdienišķais, būtiski mainās? Nav vairs tik nozīmīgas rūpes par bērniem, par pavardu un mājdzīvniekiem, rūpju fonā zudusi jaunība, ķermenī sāk notikt nozīmīgas izmaiņas (ķermeniskā, nenoliedzami arī ir viena no sievietes būtiskām identitātēm)  un viss dzīvē pakāpeniski mainās. Vīra neuzticība var aktualizēt šos kritiskos sievietes dzīves jautājumus, lai arī sākumā tēma šķiet ir tikai par vīra neuzticību un nodevību.  Ļoti bieži var novērot, kā sievietes pusmūžā pēc vīra aiziešanas, pēc ciešanu fāzes, ārēji uzplaukst, atrod jaunas nodarbes, hobijus un pārdzīvo būtiskas iekšējās pārvērtības. Motīvs, ka sievietei krīzē palīdz atgriešanās pie savas būtības atspoguļojas tikšanās ar Aigeju. Aigejs ir ar mieru uzņemt izraidīto Mēdeju Atēnās, jo viņa var viņam palīdzēt ar savām burvju spējām tikt pie bērna. Būtībā, Mēdeju glābj vecās prasmes, kuras tiek izmantotas pozitīvā veidā - bērna radīšanā.  Šajā brīdī Mēdeja varētu apstāties un glābties, neizmantojot savas burvju spējas graujošā, destruktīvā veidā atriebei, naidam un greizsirdībai, bet šis nav tas stāsts. Mēdejas stāsts ir par to kā sieviete nespēj apturēt destruktīvo enerģiju.

Turpinot sievas lomas zaudējuma motīvu analīzi, otrkārt, sievas lomas zaudējums paver partnerattiecību un ģimenes attīstības krīzes jautājumus. Jebkuras partnerattiecības piedzīvo savu dinamiku un attīstības etapus. Attiecību veidošanās, ģimenes ligzdas vīšana, rūpes par kopīgās mājas un saimniecības izveidi, bērnu dzimšana un audzināšana, ikdienas dzīves organizēšana un ļoti daudz rūpes. Tad pienāk brīdis, kad kaislības rimušās, dzīve ir sakārtojusies, bērni pietiekoši patstāvīgi vai jau izlidojuši no ligzdiņas ("tukšās ligzdas" stadija ģimenei), ritms kļuvis mierīgāks un rutinēts. Pārim rodas daudzi vairāk vai mazāk apzināti jautājumi, kurus varētu saukt par "ģimenes vecumposma krīzi", jo tie ir diezgan līdzīgi gan individuālā, gan ģimenes kontekstā: vai tas ir viss? Ko mēs turpmāk un vai darām kopā? Kāda ir bijusi mūsu dzīve kopā un ko mēs gribam darīt citādi, vai turpināt? Pāra attiecības un individuālā attīstība ir cieši saistīta. Partnera pusmūža krīze var aktualizēt partnerattiecības un krīze partnerattiecībās var aktualizēt individuālās attīstības krīzes.

Atgriežoties pie Mēdejas sākotnējā ciešanu stāvokļa, man šķiet būtiski pieminēt apkārtējos cilvēkus, kuri ir tuvi sievietei. Eiripīds atvēl diezgan būtisku lomu gan aukles, gan audzinātāja tēliem. Tie ir tie, kas rūpējas par bērniem, atspoguļo Mēdejai viņas stāvokli, jo ne vienu, ne otru Mēdeja pati nevar. Apkārtējie draugi, tuvinieki var būt satraukti (un pamatoti) par sievietes stāvokli - kas nu būs? Kas nu būs, kas notiks? Un tiešām, laikam neviens nevar paredzēt kā katra sieviete iziet no šīs sākotnējās ciešanu stadijas un, kāda būs sievietes pretreakcija:

"Es baidos, viņu pazīstot, ka nenotiek

Kas ļauns, ka istabā, kur viņai guta stāv,

Tā asu dzelzi savā sirdī neietriec

Vai Kreontu un jauno vīru nenodur,

Vēl likstas lielākas uz galvas krādama.

Tā drausmīga - nav viegli svinēt uzvaru

Pār to - bez cīņas nepadosies pretiniekam."

Eiripīds. Mēdeja. 45.r. Aukles monologs.

Auklīte it kā iezīmē apkārtējo cilvēku bažu dažādos iemeslus, jo sievietē sākotnējā pasīvi mazohistiskā, depresīvā stadija un apslāpētās dusmas var pāraugt gan autoagresijā t.i. agresijā pret sevi, gan agresijā pret vīru un citiem cilvēkiem. Ja sākumā neēšana, nedzeršana var būt saistīta ar jūtu pārpilnību un primāru nepieciešamību tikt galā, konteinerēt savas jūtas, tad vēlākās stadijās savu vajadzību ignorēšana var izpausties kā autoagresija vai iežēlināšana, lai iegūtu papildus atbalstu vai iežēlinātu savu vīru, un arī kā atriebība: Redziet kā es ciešu!, Bez Tevis mirstu! Nomiršu un, tad nožēlosiet par mani! Milzumdaudzu, pretrunīgu jūtu gūzma ir jāizjūt un jāizšķetina sievietei šādā stāvoklī. Atbalsts no ārpuses ir ārkārtīgi nepieciešams, lai arī ne vienmēr var saprast kādu atbalstu sniegt, kas ir tas, kas palīdz labāk pārvarēt ambivalentās jūtas.  Var teikt, ka Mēdejas traģēdija lielā mērā radās no nespējas ieklausīties apkārtējo cilvēku bažās un ieteikumos neattīstīt atriebības plānus.

Domājot par Mēdejas milzīgajām ciešanām un atriebības kāri, neviļus jāskatās uz Jāsona un Mēdejas mīlas stāsta sākumu, kas nesākas ar abpusēju kaislīgu iemīlēšanos vai pakāpenisku romantisku attiecību veidošanos. Eiripīds vairākkārtīgi, caur dažādiem tēliem,  Mēdejas mīlu sauc par aklu. Atcerēsimies, ka Mēdejā mīlu uzbūra Erots pēc Hēras un Atēnas lūguma, lai glābtu Jāsonu palīdzētu viņam iziet cauri necilvēcīgajiem pārbaudījumiem. Dievu iejaukšanās, psiholoģiskā skaidrojumā, varētu nozīmēt kompleksa (kas savukārt, sakņojas arhetipā) aktivizēšanos. Nenobriedušam, jaunam, traumētam vai uz līdzatkarīgu attiecību orientētam Ego nav izredžu pretoties šādām arhetipiskām, "dievu" enerģijām. Jebkura iemīlēšanās ir enerģija pret kuru pretoties ir grūti, kur nu vēl tādos komplicētos apstākļos.

Attēls 5. Džons Vaterhauss (John William Waterhouse) Mīlestības filtrs. 1913.g.

Sižetā mīlestības sākuma motīvs ir sievietes vēlme palīdzēt vīrietim tikt galā ar grūtībām, kuras viņš bez citu palīdzības nespēs. Mītu varētu aplūkot arī no vīrieša attīstības puses un sievietes, animas lomu vīrieša individuācijas ceļā, bet šajā rakstā pieturēšos pie sieviešu individuācijas aspektiem. Motīvs liek atcerēties līdzatkarīgu, atkarīgu attiecību modeļa veidošanos, īpaši, ja iet runa par atkarīgu vīrieti, vīrieti Upura pozīcijā un sievieti Glābēja pozīcijā. Latviešu literatūras klasikā līdzīgi attiecību modeļi ir nereti sastopami: R.Blaumaņa "Ugunī" Edgara un Kristīnes atiecībās, "Pazudušajā dēlā" - llzes un Krustiņa, Pūt vējiņi Baibas un Ulda attiecībās. Šajos uzvedības modeļos ir tipiski, ka sieviete uzsāk attiecības ar vīrieti caur glābšanu, palīdzēšanu vīrietim, upurējot kaut ko nozīmīgu no savas dzīves vai savu dzīvi kopumā.  Tas sasaucas arī ar iepriekš aprakstīto sievietes vecumposma krīzi un simbolisku nepieciešamību atgūt "roņādu". Šajā kontekstā arī sakrīt upurēšanas tēma un līdz ar to kļūst skaidrāks Mēdejas ciešanu skaudrums un atriebības nepieciešamības intensitāte. Paliek jautājums vai nodevība ir skaudrāka, ja paši uzskatām, ka ir nests bezjēdzīgs upuris, vai arī nodevība un pamešana rada sajūtu, ka kaut kas ir darīts velti, līdz ar to upurēts, šajā gadījumā ar negatīvu nokrāsu t.i. atdots bez labuma, jēgas un izdevīguma sev. Režisora Larsa fon Trīra (Lars Von Trier) filmā (Medea,1988.) Mēdejas izmisīgā atsaukšanās uz kopīgo pagātni, uz viņas palīdzību Jāsonam un dzīvības glābšanu, viņas dotajiem upuriem un Jāsona lauzto zvērestu, tik spēcīgi izskan dažos vārdos: "Jāson, vai atceries? Jāson, vai atceries?"

Attēls 6. Alfons Muha (Alfons Maria Mucha). Medeja. 1898.g.

Mēdejas stāsts stāsta par to, cik tālu var nonākt nodota sieviete milzīgā naidā un greizsirdībā, ja arhetipiskā enerģija netiek laicīgi apvaldīta. Ja aklā mīlestībā cilvēks spēj sevi upurēt, atdot, ziedot otram, paveikt neiespējamo par labu otram, tad greizsirdība ir pretstats aklai mīlestībai - cilvēks var izdarīt jebko, lai kaitētu otram. Iespējams šīs divas parādības ir savstarpēji saistītas un izriet viena no otras. Greizsirdība ir pazīstama arī kā skaudība pret cita laimi. Greizsirdība ienāk, kad otra laime, jo skaudrāk izgaismo pamestā ciešanas. Dusmas un naids, vēlme iznīcināt jaunizveidoto idilli ir greizsirdības pavadones. Ja partnerattiecību, ģimenes, uzticēšanās jautājumi skar abus partnerus un ir risināmi kopā, tad greizsirdībai ir piederība. Greizsirdības jūtas pieder un ir risināmas katram individuāli. Mēdejai ir vairākas iespējas apstāties un nenonākt līdz bērnu nogalināšanai: gan auklītes un audzinātāja bažās, brīdinājumos, gan Aigeja palīdzēšanā, gan sarunās ar Jāsonu. Viņas dusmas un greizsirdība aizvien vairākiegūst noteiktas aprises un plānu, pēc kā seko līgavas un bērnu nogalināšana.

Mēdejas mīta emocionāli vispiesātinātāko, traģiskāko - brīdi bērnu nogalināšanu, var aplūkot no vairākiem skatu punktiem. Traģēdijas kontekstā Mēdeja soda Jāsonu, sagādājot viņam vislielākās ciešanas no iespējamām, atņemot viņam bērnus, atņemot viņam nākotni caur bērniem, sāpinot Jāsonu visbriesmīgājā veidā.

Tu nespēsi, kad mani esi atstājis,

Vairs laimīgs būt un zoboties par Mēdeju.

Ne līgava, ne tēvs, kas viņu deva tev,

Bez soda mani trimdā padzīt nespēja.

Ja patīk tas, par lauvu mani vari saukt,

Par Skillu ar, kas Tirrēnijas klintīs mīt,

Bet savukārt tev sirdī dziļi iedzēlu!

.....................................................

Jā, gan! Bet sāpes rimst, ja tu vairs nesmejies.

Eiripīds. Mēdeja.1350.1360.r. Mēdejas dialogs ar Jāsonu.

Nereti šis Mēdejas rīcības motīvs ir vērojams arī mūsdienās. Protams, ne tik burtiski ar bērnu nogalināšanu, bet piemēram, sieviete aizliedz tēvam tikties ar bērniem, vai nostāda bērnu pret tēvu. Pamata motīvs, sāpināt tēvu caur bērniem ir tas pats. Savukārt, ja aplūkojam bērnu nogalināšanas motīvu saskaņā ar Lielās mātes arhetipu, tad bērnu nogalināšana piemīt Lielās mātes negatīvajiem aspektiem. Apēst, nogalināt, izrīkoties kā gribas ir negatīvās Mātes arhetipiskā tēla privilēģija. Daudzu tautu kultūrā ir sastopami šausmīgi raganveidīgi radījumi, kas nogalina bērnus. Bērni, šajā gadījumā, ir kā mātes pielikums, tie nav autonomas un neatkarīgas būtnes. Mēdeja ir tik pārņemta ar savām jūtām un ciešanām, ka bērni kļūst par objektiem, par cīņas ieročiem. Kaut kādā ziņā bērni sievietei vairs nav vajadzīgi. Iespējams tas ir saistīts ar ievainoto sievietes/mātes lomu, kas krīzes situācijās var zaudēt savu aktualitāti un sieviete, kas pirms tam ir bijusi gādīga māte, pēkšņi var pārtraukt pat interesēties par bērniem. Arhetipu kontekstā jāpiemin arī Ēnas arhetips.

Viennozīmīgi, ka Mēdejas stāsts stāsta arī par daudziem sievietes Ēnas aspektiem. Sievietes impulsivitāti, atriebības kāri, nespēju tikt galā ar savu greizsirdību un ciešanām, kā arī bērnu izmantošanu atriebībā pret vīru.

Mēdejas mīts un traģēdija paver aizvien jaunus un jaunus sievietes būtības aspektus, kas ir nemainīgi no sen seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Mēdejas tēls, kādai noteiktai dzīves situācijai: nodevībai, kas saistīta ar patiesi komplicētu un sarežģītu jūtu, domu un uzvedības modeļu  gammu dod vārdu un ietvaru, kas var palīdzēt iziet šim dzīves izaicinājumam.

Mēdeja - skumjas pēc atriebības. Gan kā skumjā ciešanu tēla atriebība, gan paliekošās skumjas pēc paveiktās atriebības. Skumjas un sērošana ir vienas no centrālām jūtām, kas ir dusmu, naida, greizsirdības fonā. Dziļi sērojošas sievietes ciešanas ir Mēdejas stāsts.