"Sliktās mātes" bērni mīl spēcīgāk.
Mana darba pieredze daudzus gadus ir bijusi saistīta ar ļoti sarežģītām ģimenes situācijām, kad ir bijis jāiesaistās jautājumu risināšanā par to vai mamma spēs rūpēties par savu bērnu, un vai bērns, paliekot pie mātes, kurai ir kādas nopietnas grūtības, spēs ne tikai izdzīvot, bet uzaugt, attīstīties pietiekami, lai spētu adaptēties sabiedrībā un veidot savu dzīvi pietiekami pilnvērtīgu. Profesionālā dzīvē, tie ir bijuši vissarežģītākie jautājumi ar kādiem jebkad nācies sastapties.
Pēdējos gadus mana smilšu spēles terapijas metodes, psihoterapeita prakse bieži ir saistīta ar palīdzību bērniem, kuru mātēm šīs grūtības diemžēl ir bijušas nepārvaramas, un ir bijusi pārtraukta vecāku vara.
Iemesli, kādēļ tas notiek katrā situācijā ir individuāli un dažādi faktori kombinējas, tomēr biežāk novērotos var uzskaitīt: alkohola vai narkotiku atkarība, psihiskas vai garīgas saslimšanas, nopietnas fiziskās veselības problēmas vai vecāka nāve. Tās tiešām ir ļoti, ļoti sarežģītas dzīves situācijas ģimenēs, tajās ir daudz sāpes un ciešanas, šķelšanās un izmisuma. Ārēji vairāk redzamas sekas vecāka destrukcijai, nespējai tikt galā ar sevi un bērnu, un dažkārt pat veselam saprātam neaptveramai vecāka neizpratnei par savām un bērna vajadzībām. Tās ir ģimeņu situācijas un bērnu dzīves stāsti pie kuriem nevar pierast, vai sākt izturēties mazāk emocionāli ne 10, ne 20 gadu ilgā darba pieredzē. Nekad.
Līdzīgi kā ar visiem, kas negatīvā veidā pārkāpj sabiedrības normas, novirzās no pieņemtā ceļa (deviance, latīņu de (no) via (ceļš), no ceļa), tiek izteikts nosodījums. Šīs mammas sabiedrība nemīl, noniecina, novēršas, pastāv noteiktas institūcijas (Bāriņtiesa, Sociālais dienests, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija u.c.) un sistēma, kas cenšas “tikt galā” un pasargāt bērnus no mammu nelabvēlīgas ietekmes. Vairāk ir attīstītas bērnu pasargājošās, nekā mammu atveseļošanas programmas, jo kopumā sabiedrības viedoklis ir: Tā ir sliktā mamma! Pat neiedziļinoties detalizētāk, un pat nezinot, mammām nepieciešamo, daudzo prasmju un spēju sarakstu, jebkuram pieaugušajam, un daudz maz netraumētam cilvēkam, vērojot mammu ar mazu bērnu, ir kāda nekļūdīga iekšējā sajūta, kas signalizē, ja mamma traumē bērnu, rīkojas neatbilstoši situācijai un slikti.
Pavisam citādi tas izpaužas bērnu attieksmēs. Pat jau diezgan pieauguši bērni var nevērtēt savas mammas uzvedību kā sliktu vai neatbilstošu. Mana prakse rāda, ka “sarežģītās mammas” līdz kādam vecumam bērni gandrīz nekad nekritizē. Aizbildņi vai audžu mammas daudzos gadījumos saka, ka bērns pār visām varītēm, līdz pēdējam aizstāv savu mammu un dusmojas uz visiem, kas cenšas “mainīt” mammas tēlu. Viņi jautā vai bērns to neredz? Kādēļ bērns bieži ir tik nekritisks pret mammu, kura nerūpējās, neievēro, nav kontaktā ar viņu? Bieži šķiet bērns ir vienīgais uz visas pasaules, kas izmisīgi cenšas aizstāvēt māti būt par māti, aizstāvēt māti no pašas sevis. Vai tiešām tā ir, ka bērna pieņemšana pret mammu ir absolūta un vienalga cik slikta ir mamma? Kādēļ tā notiek? Kā izprast šo bērna attieksmi un uzvedību? Vai slikta mamma, iespējams, tāda ir tikai sabiedrības acīs. Patiesībā, bērna gandrīz vienmēr tiecas pēc savas mammas, lai cik viņa būtu neprasmīga kā aprūpētāja, bet, acīmredzot, saikne starp bērnu un māti ir kaut kas daudz, daudz spēcīgāks. Kāpēc tā? Un kas ir laba mamma?
Viens mans klients teica: Es tomēr joprojām mīlu savu mammu, lai arī viņa ir bijusi briesmīga. Mana darba specifika nepieļauj atklāt nekādas detaļas no klientu dzīves. Tikai varu teikt, ka ilgstošā un pakāpeniskā terapijas procesa laikā, šis cilvēks nonāca līdz šai atskārsmei, kas liecina par nozīmīgu briedumu un spēju apzināties, uzdrīkstēšanos pieņemt savas dzīves ļoti komplicētas situācijas un spēt no jauna iemīlēt to, kas ir bijis pret viņu nepietiekami labs, lai neteiktu skarbāk. Šī klienta stāsts jau ir lielā mērā apzināts, kas palīdz daudz ko no pagātnes akceptēt. Bērniem par, kuriem būs šajā rakstā attiecības ar māti vēl būs jāiepazīst no jauna, bet pagaidām vēl ir paradokss – absurda bērna patiesība, kas pieaugušam prātam var būt nesaprotama. “Sliktā māte”, kuru bērns mīl bez jebkādiem nosacījumiem un ir gatavs par to cīnīties.
Bērnu psihoanalīze un analītiskā psiholoģija sniedz daudzas atbildes, kas palīdz kaut nedaudz, bet izprast bērna dvēseli. Pieaugušo vērtējums par bērna un mātes attiecībām pamatā veidojas vērtējot ārējos apstākļus jeb objektīvās realitātes kritērijus, kā arī atceroties savu pieredzi (mūsu subjektīvās psihiskās realitātes, pašu piedzīvotais). Taču bērna vērtējumu par attiecībām ar māti ļoti ilgu dzīves daļu nosaka viņa subjektīvās pasaules attīstības nosacījumi jeb bērna individuālā intrapsihiskā realitāte. Lai būtu vieglāk izprast šo ideju, nedaudz jāieskatās agrīnajā psihes attīstībā no dzīļu psiholoģijas skatu punkta.
Mēs vēl ļoti maz zinām par mūsu psihi un, kur nu vēl par psihes attīstības agrīnajām stadijām, kuras mēs nespējam ar prātu izprast un atcerēties, jo vienkārši apziņa tajā laikā vēl nepastāv. Bet, kas ir svarīgi un, kas ir zināms no prenatālās un embrionālās psiholoģijas (t.i. būtībā augļa psiholoģija grūtniecības periodā) un zīdaiņu novērošanas pētījumiem, ka nozīmīgs pamats cilvēka psihes attīstībā tiek ielikts pašā sākumā. Attiecības ar māti arī sākas jau, tad kad mēs paši un mūsu psihe tikai vēl veidojas t.i. grūtniecības laikā. Prenatālajā periodā, līdz grūtniecības noslēgumam, “topošajam cilvēkam” attīstās ķermenis un pakāpeniski sāk darboties arī visas sistēmas: asinsvadu, elpošanas, centrālā nervu sistēma u.c. Bērns pakāpeniski sāk just un paust pirmās emocijas. Grūtniecības laikā, mātei pakāpeniski attīstās saikne ar bērnu. Savukārt, bērns neveido saiti ar māti, tā neapzināta pastāv a priori. Pirmsākumā, bērnam māte ir viņa augšanas vide, konteiners un ir kā daļa no viņa paša. Pārdzīvojot savu pirmo pārbaudījumu – piedzimšanu, bērns, vēl kādu laiku, savu mammu nenošķir kā kaut ko atsevišķu no sevis. Viņš vēlas ēst un tiek pabarots, ir auksti un tiek sasildīts. Iet runa par pirmajiem dzīves mēnešiem (1-2), ko junga analītiķis E.Neumans sauca par Uroborisko periodu. Tas ir laiks, kad vēl nav attīstījusies Ego apziņa, nav valodas, kas dod lietām, sajūtām nosaukumus un līdz ar to spēju apzināties un diferencēt, nav pagātnes un tagadnes sajūtas. Jau pastāv ķermeņa sajūtas un emocionālās reakcijas: gandarījums, apmierinātība un neapmierinātība, baiļu izpausmes u.c., bet bērnam nepastāv Es un Tu. Tā ir vienota psiholoģiskā pasaule ar māti, ko analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K.G.Jungs sauca par mistisko (absolūto) vienotību participation mystique jeb Simbiotiskā fāze pēc psihoanalītiķes Margaretas Māleres attīstības stadijām. Mītos un pasakās šī psihes attīstības stadija ienāk kā paradīzes, absolūtās laimes un harmonijas vieta, vai kā laiks pasakās, kad īstā māte bija dzīva un visi dzīvoja pārticībā un laimē. Šajā mātes un bērna vienotībā veidojas psihes fundamentālā psihes drošības sajūta, kas kalpos par pamatu visai turpmākai bērna psihes attīstībai. Psihoanalītiķiem atšķiras viedokļi par fāžu nosaukumiem, fāžu ilgumu un specifiskām teorijas niansēm, bet visi ir vienoti viedoklī, ka šī mātes un bērna vienotības fāze pastāv un, ka tā ir viena no vissvarīgākajām psihes attīstībā. Kā uzsver E. Neumans, bērna embrionālā attīstība turpinās gan grūtniecības, gan pēc dzimšanas vairākus mēnešus, un noteicošā loma, bērna “normālai” attīstībai ir adekvāta mātes aprūpei. Šajā periodā bērns piedzīvo nedalītu bezapziņas pasauli.
Nākamās psihes attīstības fāzēs notiek pakāpeniska bērna autonomijas pieaugšanai un atdalīšanās no mātes, kas nozīmē arī to, ka bezapziņā aizvien aktīvāk attīstās apziņas aizmetņi. Bērns, pēc sākotnējās absolūtās vienotības, pakāpeniski sāk sevi uztvert kā atsevišķu būtni. Veidojas priekšstats par Es un Tu. Bērna attiecību izmaiņas var attiecināt arī uz procesiem, kas notiek bērna psihē, jo sākotnējā vienotībā, kas ir bezapziņas atspoguļojums, pakāpeniski ienāk aizvien lielāka sevis un pasaules apzināšanās. Lielāka bērna autonomija ir saistīta ar augošu apzināšanos, Ego attīstību.
Kas notiek ar bērna psiholoģisko attīstību, ja šajā un turpmākos periodos māte nespēj sniegt pietiekoši fizisko un emocionālo aprūpi? Agrīnās emocionālās attīstības stadijās neadekvāta t.i. nepietiekoša mātes klātbūtne, neatbilstoša zīdaiņa vajadzībām aprūpe, bērnam izraisa ārkārtīgu spēcīgu, pat nepanesamu trauksmi. Pēc angļu bērnu psihoterapeita Donalda Vinikota uzskatiem, šī trauksme rada personības dezorganizāciju, kas ir viss briesmīgākais zīdaiņa pārdzīvojums un, ja tas notiek ilgstoši un atkārtojas, tad rada būtiskas psihiskas problēmas. Zīdainis pasauli sākotnēji redz galējībās – vai nu kā draudzīgu, vai nu kā labu, baltu vai melnu. No ļaunā viņš baidās un to ienīst, bet labo pieņem pilnīgi un galīgi. Labvēlīgos apstākļos, pamazām bērni pāraug šo melnbalto uztveri un sasniedz stadiju, kad spēj vienlaicīgi integrēt gan destruktivitāti, gan mīlestību, kā manis iepriekš pieminētie klienta vārdi par savu māti. Ja bērns piedzīvo šo nepanesamo trauksmi regulāri un ilgstoši, neatbilstošas aprūpes rezultātā, tad melnbaltā uztvere saglabājas ilgāku laiku un dažiem cilvēkiem turpinās visu dzīvi, kā arī ir saistāma ar psihes aizsardzības mehānismu šķelšana, kad apzināts un akceptējams ir tikai viens kādas lietas, cilvēka, parādības aspekts. Šķelšanās ir tikai viens no psihiskajiem procesiem, kas rodas traumas rezultātā. Arī mātes tēlu zīdainis redz ne tik daudz reāli, cik arhetipiski. Lielās mātes arhetipiskajam tēlam arī ir divi poli – Labā māte un Sliktā māte. Ja māte ir pietiekoši laba (Pēc D.Vinikota – good enougth mamma) t.i. atbilstoša bērna vajadzībām, ir kontaktā ar bērnu, sniedz uzmanību, velta rūpes un mīlestību, tad bērna psihē konstalējas Labās mātes aspekti, kas dod iespēju mazulim attīstīties. Ja aprūpe ir par maz vai par daudz (hiperaprūpe) un bērns piedzīvo nepārvaramo trauksmi, tad Labās mātes tēls neatspoguļojās bērnā, tā vietā nāk negatīvās mātes arhetipisko tēlu zona: haoss, dezorganizācija un bailes. Pēc būtības, psihē tiek traucēta Ego attīstība. Kā raksta junga analītiķe Estere Hardinga, daudzi bērni piedzīvo neatbilstošu aprūpi un nekad nav jutušies vērtīgi un mīlēti. Šie bērni cieš apzinātā līmenī, bet neapzinātā līmenī mātes tēls kļūst negatīvs un graujošs. Viņu agrīnais mātes tēls ir bijis traumēts. Tā vietā, lai mātes tēls būtu draudzīgs, uzmundrinošs un gādīgs, tas kļūst apdraudošs, bailes izraisošs un neatbalstošs. Realitāte ir tāda kāda tā ir un bērnam ir jādzīvo, jāpieņem tāda mamma kāda tā ir, jo tā ir viņa piesaistes (attachment theory) persona, mamma, kas ir bijusi viņa vide uzaugot pirms dzimšanas. Līdz ar daudziem aizsardzības mehānismiem t.sk. šķelšanu negatīvais mātes tēls kļūst neapzināts un tas tiek proicēts, novirzīts uz citām aprūpes personām, savukārt Labās mātes tēls pēc kura bērns ilgojas un visticamāk ilgosies visu mūžu, tiks proicēts uz reālo mammu, kurai bija grūtības ar bērna aprūpi. Tas ir tipiski audžuģimenēs, vai pret kādām sievietēm ģimenē – tantēm, vecmammām, kad bērns redz pozitīvo savā “sliktajā mātē”.
Mahler S.Margaret (1975). The Psychological birth of the human infant. -USA, Basic Books, 308p.
Stern Daniel (1985) The interpersonal world of the infant. – USA, Basic Books, 304p.
Neumann E. (1975). The child. – London, Karnac, 221p.
Neuman E. (1970). The Origins and History of Consciousness. – USA, Bollingen series, 493p.
Нойманн Э. Великая мать./ Глубиная психология и психоанализ - М.: КДУ, 2012.-410с.
Хардинг Естер. Родителский образ. Травма и восстанавление. Перевод. с англиского. - М.: Клуб Касталия, 2015. -230с.
Ruppert Franz. (2010). Симбиоз и автономность. Перевод с немец. - М.: Инститyт консултирования и системних решений, 2015. -280с.
Vinikots Donalds (1987). Bērns un viņa māte. – R.: RAKA, 2004. – 100lpp.