Ko es meklēju?
1. jūnijs, 2016 pl. 12:07
Pieaugušo un bērnu analīzē viena no centrālajām traumas tēmām ir agrīnais zaudējums. Ļoti daudz psihoanalītiķu, analītisko psihoterapeitu šim jautājumam pievērš īpašu uzmanību. M.Klainas, A.Freidas, M.Māleres, D.Vinikota, Fordhama, D.Kalšeda un daudzu citu izcilu analītiķu secinājumi ir diezgan vienoti - agrīnais bērna un mātes kontakts ir pamats stabilai Ego attīstībai un psihes attīstībai kopumā. Mātes nespēja pirmajos dzīves mēnešos nodrošināt emocionālu kontaktu, rada būtiskus priekšnosacījumus traucētai Ego attīstībai, Ego un Patības ass (Ego Self axis) veidošanai, turpmākai stabilitātes sajūtai un daudzām citām cilvēka psiholoģiskām, sociālām un veselības problēmām. Traucējumi šajā attīstības fāzē nopietni ietekmē visas turpmākās dzīves attīstības stadijas, pastāvīgu trauksmes sajūtu, kā arī komplicētus (pārāk ciešus, atkarīgus vai gluži pretēji nepastāvīgus) attiecību veidošanas modeļus. Smilšu bildēs un sapņos agrīnā trauma bieži parādās kā tukšie caurumi, bezdibeņi, krišanas sapņi u.c.