Hermeja spārnos jeb "Esmu pārāk jauns, lai būtu vecs!"
Pusmūža krīze ir vārdu salikums, kas līdzīgi kā rudens depresija vai izdegšana darbā tiek diezgan bieži, apzinātāk vai mazāk apzināti, ar humoru vai nopietni lietots ikdienā. Viena no tipiskākajām situācijām ar, ko to asociējam ir, kad sirmie vīri, kuru dzīves ir bijušas gana stabilas un mierīgas, pēkšņi piedzīvo brīnumainās pārvērtības: viss ierastais, ikdienišķais kļūst nepatīkams, viņi mēģina iekarot jaunas sirdis un jaunas virsotnes, metas dēkās, kļūst seksīgāki un jauneklīgāki uzvedībā, izjauc vecās partnerattiecības, pamet ģimeni, dzīvo ar mīļākajām vai veido jaunas stabilākas attiecības, atkal precas un kļūst atkal par tēviem, aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem, pērk sportiskas mašīnas, maina stilu utt. Vienvārd' sakot: viņi cenšas būt jauni! Tas nozīmē, nevis radīt nepieciešamās jaunās izmaiņas garīgajā pasaulē un dvēselē, bet ārēji atgriezties pie jauneklīgākās uzvedības, it kā jauninājumiem dzīvē. Hermeja - jaunā, skaistā, veiklā un mānīgā dieva, arhetipiskā enerģija var pārņemt cilvēku un kļūt par lielu izaicinājumu šajā dzīves posmā. Hermeja tēls atspoguļo arī dvēselē uzjundījušās pārmaiņas un simbolizē būšanu pārmaiņu procesā. Jaunā vilinājumam ir praktiski neiespējami pretoties. Hermeja jaunības vilinājums sola, ka viss būs no jauna, viss būs skaistāk, labāk un, ka ir dota iespēja, ko piedzīvot otreiz: attiecības, profesiju, nerealizētās aktivitātes, jaunības enerģiju, cerības un sajūtas, ka viss vēl ir priekšā. Bet bez pārmaiņu vējiem, Hermejs nes daudz maldu, kuriem jāiziet cauri pusmūža krīzē.
Literatūras un rakstu daudzums, radu, draugu, slavenību, kā arī pašu pieredze norāda, ka praktiski visus cilvēkus būtiski ietekmē pusmūža krīzē notiekošais. To nevar noliegt, ka kādā vecumā ar mums sāk notikt procesi, kurus dažkārt ir pat grūti kontrolēt un apzināt.
Cilvēka dzīve ir cikliska, ar noteiktiem savstarpēji saistītiem, nepārtrauktiem etapiem. Katram etapam ir savs nolūks un uzdevums. Viens no nopietnākajiem, ir pusmūža krīzes vecumā, kad aktivizējas daudzi mūsu iekšējie dvēseles procesi, kuriem piemīt ārkārtīgi spēcīga enerģija un ir ietekme uz pilnīgi visām dzīves jomām: ģimene, attiecības, darbs, atpūta u.c. Kā raksta Junga analītiķis M.Šteins: "Pētot pusmūža krīzes jautājumus, visvairāk es biju pārsteigts cik dziļi šis process pārņem visu cilvēka psihi! Cilvēka fundamentālā vienotības sajūta iztur tādu pārbaudījumu, kas ir gandrīz uz sabrukuma robežas."
Pusmūža vecums ir dziļas transformācijas periods, kas var ilgt daudzus gadus. Ja transformācija nenotiek, tad cilvēks it kā atgriežas iepriekšējo vecuma periodu uzdevumos un atbildībās, līdz atkal nonāk pie "atliktajiem" pusmūža krīzes jautājumiem vēlāk. Savukārt tie, kas pārdzīvojuši šo smago periodu, nekad vairs nebūs tādi kā iepriekš. Vienus pusmūža krīze salauž vai atmet iepriekšējos attīstības periodos, bet citiem tā paver jaunas dzīves durvis ar dziļāku, plašāku garīgās izaugsmes telpu.
No pusmūža krīzes radītās fragmentācijas, neskaidrības, māņiem, dzīves virziena un mērķu zaudējuma, bailēm un iekšējiem konfliktiem, kā arī milzīgākajām skumjām par pagājušo, zaudēto un nepiedzīvoto, dzimst jauna veida, transformēta cilvēka iekšējās pasaules vienotība. Tā ir tāda cilvēka vienotība, ko viņš nekad iepriekš nav piedzīvojis. Lai līdz tam nokļūtu ir jāiziet garš un pārbaudījumiem pilns ceļš.
M.Šteins savā grāmatā "Mūža vidū: Jungiāniskā pieeja" raksta, ka vissvarīgākais psihes attīstības moments pusmūža krīzē ir saistīts ar fundamentālām izmaiņām cilvēka identitātē - no Ego identitātes, uz Patības identitāti. Pusmūža krīzes transformācijas procesus ir grūti pat aptvert. Tie ir tik nozīmīgi cilvēka attīstībā, ka nosaka visu turpmākās dzīves kvalitāti, mērķus, vērtības un to kā cilvēks nodzīvo savas dzīves atlikušo daļu. Ja transformācija nenotiek, tad pēc ārēji radītā, ārējo notikumu radītās pacēluma un atjaunošanās sajūtām, atkal atgriežas skumjas, bailes, apjukums un dzīves bezjēdzīguma sajūta. Atgriežas jūtas, kas ir pārmaiņu nepieciešamības vēstneši. Ja cilvēks turpina mainīt tikai ārējo dzīvi, nevis iekšējo, tad apmierinātības periodi var samazināties un, lai izvairītos no nepatīkamām jūtām ir nepieciešami aizvien jauni un jauni ārēji stimuli. Vecumā dabīgi samazinās fiziskā vitalitāte, enerģija, palielinās fiziskās kaites un agri vai vēlu, cilvēks cīņu ar vecumu zaudē.
Pusmūža krīzes laikā, kad iepriekšējā identitāte vairs "nedarbojas", bet jauna vēl nav izveidojusies, cilvēks patiesi var justies kā robežstāvoklī, kā pakarināts gaisā. Dažkārt kā miglā neskaidri. Bailes no nezināmā un psiholoģiski grūtais stāvoklis bieži liek atgriezties pie iepriekš pārbaudītiem uzvedības modeļiem, kas kopumā palīdz, bet īslaicīgi. Īslaicīgi, jo psihes procesi ir orientēti uz individuāciju, attīstību un agri vai vēlu nepatīkamie pārmaiņu vēji, negatīvās pusmūža krīzes jūtas un uzdevumi atkal liek par sevi manīt, lai cik no tiem gribētos izvairīties. Tā attīstība notiek tādā spirālveidīgā, turp-atpakaļ procesā.
Viens no galvenajiem uzdevumiem pusmūža krīzē ir aktivizēt cilvēka garīgos spēkus un mainīt psihiskās enerģijas avotus, mazinoties fiziskam spēkam vecumā. It kā mainās mūsu redzes loka fokuss un virziens: no ārējā uz iekšējo. Dažkārt tikai pusmūža krīzē cilvēks pirmo reizi paver savas apziņas lukturi uz iekšpusi un ieskatās savā krēslas pasaulē. Tas var būt biedējoši un satraucoši, bet tieši psiholoģiskās krīzes ir veids kā attīstīties, labāk sevi izprast un piekļūt, ieraudzīt savu dvēseli. Tad, kad mēs esam sagrauti, ciešanās un sāpēs, kad iekšēji mūsos kas lūzt un mēs sajūtam pat fizski kā darbojas psihe un mainās neironu tīkla ceļi, mēs jūtam, kas mēs esam daudz izteiktāk. Cik dziļi un pretrunīgi var būt mūsu dvēseles slēptie stūri, un vienlaicīgi tas viss ir savstarpēji tik saistīts un nozīmīgs, lai cik labs vai slikts tas tiktu vērtēts. Pusmūža krīzes ciešanas pastiprina nojausma, ka tik tiešām dzīve ir nogrieznis ar beigu punktu. Ja iepriekšējās dzīves stadijās nāves jautājumi ir salīdzinoši neaktuāli, tāli un skar citus, tad pusmūžā tie kļūst personīgi un reāli. Lai arī mans mūžs būtu atvēlēts visgarākais pasaulē, tas ir ierobežots. Vēl jo vairāk, pusmūžā mēs sākam aptvert, ka otrās dzīves daļa būs jāpavada pieaugošā novecošanā. Ja līdz tam viss dzīvē ir gājis tik uz augšu, tad pēkšņi ir jāaptver, ka ir jāsāk iet uz leju. K.G.Jungs asociē cilvēka dzīves ritumu ar saules ceļu debesīs. Tā aust, sasniedz debesu vidu un pakāpeniski noriet. Tā paiet arī dzīves ceļš.
Pusmūžā aktualizējas arī personīgās Ēnas izaicinājumi. Dzīves laikā izdarītais, izveidotais vairs nevar tikt aplūkots tikai pozitīvā, vai kā citādi, vienpusīgā gaismā. Šajā periodā, dvēseles vēlme un nepieciešamība ir paskatīties citādi, paskatīties plašāk un dziļāk uz paša dzīvi, izvērtēt to. Ja mēs šo iekšējo impulsu cenšamies apspiest, ignorēt, tad aizejam pa māņu ceļiem un ilgtermiņā nodaram sev pāri. Sekas var būt neapdomīgi lēmumi, šaubīgi darījumi, straujas iemīlēšanās un ātri attiecību lēmumi, saslimšanas, depresija, emocionāla izolēšanās, vienpusīga atīstība, bezjēdzīguma jūtas utt.
Līdz ar Ēnas iepazīšanu, visbiežāk notiek būtiskas izmaiņas arī cilvēka ārienē t.i. Personas daļā. Līdz ar iekšējām izmaiņām, cilvēks meklē arī jaunu ārējo veidolu.
Pusmūža krīzes jautājumi ir izaicinoši un tos nevar atrisināt ārēji. Iekšējais darbs un sevis pārvarēšana, apzināšanās palielināšana, dziļāka, garīgāka izpratne par sevi, dzīvi un pasauli, kā arī neizmaināmā mūžības procesa pieņemšana palīdz iziet cauri nezināmajam.
Izmantota M.Šteina grāmata: Stein M. In Midlife: A Jungian perspective. -ASV,Spring Publication, Woodstock, 1998., 155p.
Rakstu sagatavoja Ieva Lāss
www.jungiansandplay.lv