Pāriet uz galveno saturu
jungian.lv
  • K.G.Jungs
    • K.G.Junga grāmatas un raksti
      • Grāmatas latviešu valodā
    • K.G.Junga biogrāfija
    • K.G.Jungs foto
    • K.G. Jungs video
    • K.G.Junga idejas
    • Saites
  • Junga analītiskā psiholoģija
    • Raksti par analītisko psiholoģiju
    • Junga analītiķi
    • Video
    • Saites
  • Dvēseles karte
    • Apziņa/Bezapziņa
    • Persona
    • Ēna
    • Ego
    • Anima/Animus
    • Arhetips
    • Patība
    • Kompleksi
    • Personības tipi
    • Individuācija
    • Kolektīvā bezapziņa
  • Smilšu spēle
    • Smilšu raksti
    • Saites par smilšu spēles terapiju
  • Mandala
    • Mandalu galerija
    • Mandalu video
    • Mandalu raksti
  • Simbolu valoda
    • Saites par simboliem
  • Sapņi

URSULA WIRTZ lekcija un seminārs RĪGĀ

16. feb. 2024, Nav komentāru
Liels gandarījums un prieks ir pavēstīt, ka Junga analītiķe Ursula Wirtz atkal būs Rīgā ar publisko lekciju un semināru. 

Tie, kuri seko Junga analītiskās psiholoģijas aktualitātēm Latvijā atminas 2019. gada divu dienu starptautisko konferenci "Kultūras trauma un tās dziedināšana", kuras ietvaros Ursula uzstājās ar referātu: “Jūs varat noplūkt visus ziedus, bet nespēsiet apstādināt pavasari.” /Pablo Neruda/.” Trauma un individuācija: Cilvēciskās cieņas traģiskā gudrība”. Toreiz aizsākās Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības sirsnīgās attiecības ar dziļo, atvērto un pulsējošas dzīves enerģijas bagātīgo cilvēku. 2020.gadā mūsu tikšanos Rīgā un plānoto semināru izjauca COVID-19 epidēmijas ierobežojumi, bet šogad 2024.gada 26. un 27.aprīlī ir plānota gan lekcija, gan seminārs. 

Atklātās lekcijas tēma ir "Eross attiecībās - zelta raktuves vai mīnu lauks"? Lekcijā pētīsim Erosa paradoksālo spēku, kurš sola zelta raktuves, bet vienlaikus draud ar katastrofu un iznīcināšanu. Attiecībās mīlestība un nāve bieži tiek izspēlēta vardarbīgi. Eross izraisa sajūsmu, pievilcību, vēlēšanos un pārpasaulīgas ilgas pēc savienības un saiknes ar to, kas ir pāri mums. Taču Erosam ir arī ēnas puse; viņš var mūs iedzīt neprātā un atdzīvināt ne tikai skaistāko, bet arī zemāko mūsos. Tā transformējošā spēja var mūs pārveidot vai iznīcināt. Lekcija paredzēta visiem, kurus ieinteresē iedziļināties libido erosa enerģijas dzīļu aspektos.

Savukārt, semināra tēma ir paredzēta profesionāļiem par vienmēr aktuālu psihoterapijas aspektu - "Pārnese un pretpārnese analītiskās/terapeitiskajās attiecībās".

DETALIZĒTU INFORMĀCIJU UN PIETEIKŠANĀS FORMU VARIET ATRAST JUNGA ANALĪTISKĀS PSIHOLOĢIJAS BIEDRĪBAS MĀJAS LAPĀ

Ursula Wirtz, Ph.D. ir Junga psihoanalītiķe, klīniskā un antropoloģiskā psiholoģe, kas ieguvusi doktora grādu literatūrā un filozofijā ar daudzpusīgām zināšanām. Paralēli psihoanalītiķes darbam privātpraksē, viņa ir pasniedzēja un supervizore Starptautiskajā Analītiskās psiholoģijas skolā Cīrihē (ISAPZurich) un starptautiski bijusi iesaistīta Junga analītiķu apmācībā Baltijas valstīs, Čehijā Krievijā, Ķīnā un Taivānā. Kā psihotraumatoloģe viņa ar Sarkanā Krusta starpniecību sniedza supervīzijas terapeitiem un vadīja viņus darbā ar kara un spīdzināšanas upuriem un sievietēm, kas izdzīvojušas masu izvarošanā bijušajā Dienvidslāvijā. Ursula ir devusi nozīmīgu ieguldījumu šajā jomā, publicējot daudzus rakstus, kas aptver dažādas tēmas, piemēram, trauma, ētika, dvēseles slepkavība, kā arī psihoterapijas un garīguma konverģence. Grāmata “Trauma un ne tikai. Transformācijas noslēpums.” (“Trauma and Beyond: The Mystery of Transformation”) ir viņas pieredzes apkopojums, kas  tulkota daudzās valodās, tostarp vācu, krievu, poļu, čehu un ķīniešu valodā. Pašlaik tiek tulkotas divas citas viņas grāmatas “Dvēseļu slepkavība: Incests un terapija”(Soulmurder: Incest and Therapy” ) un “Izsalkums pēc jēgas” (”Hunger for Meaning” , Wirtz/Zöbeli) ukraiņu valodā.
 

Par Brīnumpasakām Kultūras rondo

7. dec. 2023

Kultūras rondo tautu brīnumpasakas pārlasām kopā ar grāmatas “Ceļā ar pasaku” autorēm Ramonu Gredzenu, Inesi Ruku un Gunu Bergu, kuras pasakas ir caurlūkojušas Gustava Junga psihoanalīzes skatījumā.

Iznākusi grāmata “Ceļā ar pasaku. Tautu brīnumpasakas Junga analītiskās psiholoģijas skatījumā”, kura vēsta par pasaku analīzi un palīdz cilvēkiem iepazīt pasaku dziļumu un dziedināšanas spēku. Grāmatu veidojuši 10 autori – Junga analītiķi un Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti.

Savukārt galerijā „Māksla XO” Rīgā nupat ir atklāta igauņu melnā humora meistara Marko Mētama izstāde „Reiz sensenos laikos…”, kurā viņš savā manierē interpretējis un ilustrējis labi zināmus bērnu stāstus un pasakas, liekot uz tām paraudzīties pavisam citām acīm. Piemēram, vai esat domājuši, ka uz Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem varētu paraudzīties arī kā uz spēcīgu sievieti, kura valda pār septiņiem vīriešiem un liek viņiem strādāt savā labā? Māra Rozenberga tikās ar mākslinieku un lūdza viņam mazliet pastāstīt par savām attiecībām ar pasaku žanru.

Bet izrādē "Grimmi" Liepājas teātrī groteskā veidā izspēlēti brāļu Grimmu pasaku motīvi. Iespēja paklausīties fragmentu no TV Kurzeme žurnālista Argota Pakalna veidotā sižeta, kurā viņš uzklausījis iestudējuma "Grimmi" režisoru Elmāru Seņkovu un skatītājus.

Karla Gustava Junga „ēnu” klātbūtne ir arī jaunākajā Artūra Virtmaņa izstādē "Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē", kas aplūkojama Latvijas Nacionālā muzeja galvenajā ēkā.

Ceļā ar pasaku

29. nov. 2023
Reiz dzīvoja... Sen senos laikos... Reiz kādam ķēniņam... Šie labi zināmie pasaku vārdi savā arhaiskajā telpā un ritmā mūs ienes kādā notikumā, kāda pasakas varoņa stāstā. Pasakas, teikas un mīti mūs pavada no bērnības. Laika gaitā mainās ne tikai pasakas, bet arī mēs. Mainās veids kā tās saprotam un kādas nozīmes tām piešķiram. Viens no veidiem kā saprast pasakas ir tās aplūkot no Junga analītiskās psiholoģijas viedokļa. 

Šo gada nogali mūsu Junga analītiskās psiholoģijas biedrībā sagaidām ar ārkārtīgi priecīgu notikumu. Ir tapusi pasaku analīzes grāmata "Ceļā ar pasaku. tautu brīnumpasakas Junga analītiskās psiholoģijas skatījumā". Grāmatas autores ir 10 Junga analītiķes un Junga analītiskās psihoterapeites - Guna Berga, Inese Ruka, Guna Čače, Ginta Teivāne, Nika Berne, Ginta Jansone, Iveta Upeniece, Iveta Gēbele, Ginta Ratniece un Ramona Gredzena. 

"Ceļā uz pasaku" ir pirmais Latvijas Junga analītiķu un psihoterapeitu oriģināldarbs. Grāmatā ir Junga analītiķes Gunas Bergas ievada raksts, kurā tiek skaidrota pasakas un mītu nozīme cilvēces kultūrtelpā, kā arī  pasaku interpretācijas būtība Junga analītiskajā psiholoģijā. Grāmatā ir izveidots plašs terminu skaidrojums. Autoru pasaku interpretācijas aptver ļoti plašu cilvēka attīstības un tās grūtību diapazonu - Ego mijiedarba ar kolektīvo bezapziņu, vīrieša iniciācijas un individuācijas ceļš, Animas un Animusa integrācija, negatīvā Tēva kompleksa transformācija, vidusmūža krīzes un transformācijas process.

Lasiet. Ļaujieties pasakas, radošuma un domu pasaules burvībai.

No 2023.gada 1.decembra Junga analītiskās psiholoģijas biedrības mājas lapā var iegādāties šo grāmatu.  


Gaisma saules aptumsuma laikā

13. apr. 2020

IMG-20181116-WA0041Ieva Ozola
Junga analītiskais psihoterapeits
2020. gada 2. aprīlī

Raksts publicēts www.jungabiedriba.lv

 

Corona – gaismas vainags saules aptumsuma laikā.

Vārds corona (kronis, vainags) astronomijā apzīmē gaismas apli, kuru var dažkārt redzēt mēness naktī vai pilnīgas saules aptumsuma brīdī t.i. laiks, kad mēness atrodas tieši starp sauli un zemi. Saules “vainags” ir starpstāvoklis, kura laikā mēs neredzam tiešu saules gaismu un kura laikā izgaismojas mēness, kas saulei piestājas priekšā. Maģisks un nedaudz biedējošs dabas starpstāvoklis. Stāvoklis, kas atspoguļo daudz no šobrīd notiekošā cilvēcei kopumā, tautām, cilvēku grupām un katram indivīdam.

Saules aptumsums jau kopš seniem laikiem ir radījis cilvēkā daudz satraukuma un biedējošas jūtas, pat paniku un domas: “Vai pasaule neaizies bojā?”, “Vai saule atgriezīsies?”, “Vai pasaule pēc tam būs tāda pati, kāda tā bija pirms tam?”.  Senās Ķīnas mītos saules aptumsuma laikā drakons apēd sauli. Lai aizbiedētu drakonu, cilvēkiem saules aptumsuma laikā bija skaļi jārībina bungas un jātrokšņo. Hindu mitoloģijā viltīgais un ļaunais dēmons Rahu mēģināja apmānīt Višnu, par ko saņēma sodu. Rahu nocirstā galva debesīs lidojošā galva aptumšoja sauli un turpmāk, viņa nemirstīgā galva, nepārtraukti tiecoties pēc saules, mēģina to atkal un atkal norīt. Taču saule vienmēr ātri parādās atpakaļ, jo Rahu nav rīkles. Savukārt, Dienvidamerikas inki pielūdza visu vareno saules dievu Inti, kuru parasti uzskatīja par labvēlīgu, un saules aptumsumi tika saprasti kā viņa dusmu un nepatikas pazīme. Pēc aptumsuma inku garīgie vadītāji mēģināja izprast dieva dusmu avotu un lēma arī par upurēšanu. Senie cilvēki saules aptumsumu saistīja ar saules nespēku vai slimību, vai ar to, ka saule ir savu vietu atstājusi, vai, ka tādā veidā tiek paustas dievu dusmas vai kādu ļauno spēku – demona, drakona, raganas – uzbrukumiem saulei, kā arī dēļ mēness un saules strīdiem. Saules aptumsuma mitoloģijai blakusstāvošas ir arī fantazijas par apokalipsi un pasaules beigām, vai vismaz par tās neizbēgām pārmaiņām.

Arī senajā latviešu kultūrā saule ieņēma vienu no nozīmīgākajām vietām ar, kuru saistās gan tautas dziesmas gan ticējumi.

Kālabad šorītiņ
Asarota Saule lec?
Kā Saulīte neraudās:
Pilna zeme grēcinieku.

  • Ja saule aptumšojas, tad tā raud par cilvēku grēkiem.
  • Vajag aust jaunu tīklu, saules aptumšošanās laikā un lūkot noaust trīs kārtis.
  • Augoņi noiet, ja tos saspaida ar trīs akmeņiem tad, kad mēness vai saule aptumšojas, un aizsviež atmuguriski.

Gaismas un saules simbola psiholoģiskā nozīme tiek saistīta ar apziņu, apzināšanos. Saules aptumsumu var aplūkot kā apziņas sašaurināšanos, kas, savukārt, paredz lielāku bezapziņas ietekmi un psihes ieiešanu kādā starptelpā jeb liminālā telpā. Liminālā telpa ir dezorientējoša un neskaidra, kad vairs neesam iepriekšējā stāvoklī, bet jaunu vēl neesam atraduši. Tas vienmēr ir daudzu jūtu pilns laiks – gan skumjas par to, kā vairs nebūs, gan satraukums no esošā stāvokļa, gan bailes tajā palikt un satraukums par nezināmo nākotni. Cilvēka prāts un apzināšanās kļūst neskaidrāki, zaudējam stabilitātes un drošības sajūtu, ir grūti izprast pašu situāciju un kā tai pielāgoties, jo lielākoties, kas iepriekš ir bijis noderīgs (rīcība, reakcijas), vairs nedarbojas.

Arī es piedzīvoju (un droši vien vēl joprojām) būšanu liminālajā telpā, ko pavada neziņa un mēģinājumi apzināties, izprast sevi un notiekošā nozīmi manā un pasaules dzīvē. Jau tagad, atskatoties uz sevi pirms divām nedēļām, saprotu, lai arī kā man likās, ka es apzinos situāciju, saglabāju mieru, uzturu sevi ar Taidzi vai meditāciju, sarunām ar kolēģiem, būšanu ar ģimeni, bet tomēr tagad redzu, ka daudzas manas reakcijas lielā mērā raksturojamas ar kolektīvo un arhetipisko reakciju fonu. Tik daudz, ko vēl sevī saprast. Ir vajadzīgs laiks, lai izprastu to, kas notiek tagad.

Corona tulkojums latviešu valodā ir kronis, vainags. Simboliski kroņa uzlikšana ir nozīmīgs individuācijas procesa posms. Seno mītu aicinājumos meklēt dziļākus personiskos un kolektīvos iemeslus, kādēļ tā ar mums ir noticis, kas mūsu dzīvēs ir jāmaina attiecībā pret sevi un pasauli, “rībināt bungas” t.i. būt aktīviem fiziski un garīgi, iespējams ir vērts ieklausīties, kas cilvēcei palīdzēs iziet no pārmaiņu procesiem jaunā attīstības pakāpē.

Saule atgriezīsies!

Sekojiet jaunumiem www.jungabiedrība.lv, jo saistībā ar COVID-19 izsludināto ārkārtējo situāciju Ursulas Wirtz seminārs ir pārcelts!– Šveices Junga analītiķe Urzula Wirtz atkal Rīgā!

7. mar. 2020

Liels prieks un gandarījums, ka pēc pagājušā gada vasaras konferences, kurā aktualizējām kultūras traumas tēmu, Junga analītiķe Ursula Wirtz ir piekritusi viesoties atkal Rīgā. Ursula ir mana supervizore. Es esmu bezgala pateicīga liktenim, ka tas tā ir noticis un varu tik daudz mācīties no viņas. Ursulā apbrīnojamā veidā apvienojas gan viedums, daudzo gadu uzkrātā pieredze, un zināšanas, gan ļoti jauneklīgs, vitāls un burbuļojoss kā kalnu avots gars. 

Visu lielo Ursulas semināru organizēšanas rūpi ir uzņēmušies Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības (LJAP) nenogurdināmie un ideju bagātie analītiķi un psihoterapeiti.

Tātad, 15. un 16.maijā U.Wirtz piedāvās divas savas lekcijas. Lai izlasītu detalizētaku informāciju un pieteiktos semināram dodies uz LJAP biedrības mājas lapu www.jungabiedriba.lv  Esiet laipni aicināti!

2020. gada 15. maijā plkst. 18:00 – 20:00

Junga psihoanalītiķes Ursulas Wirtz atklātā lekcija

“Gudrības ceļš sarežģītā laikā” Vienīgais veids, kā padarīt pasauli labāku, ir padarīt to gudrāku.

Kā attiekties pret šo nepastāvīgo, trauksmaino laiku, kas ir pilns ar globālu nenoteiktību? Kā Rietumu un Austrumu Gudrības paradigmas varētu nodrošināt pārmaiņu iespējas, kas mūsu laiku padarītu mierīgāku un mazāk draudīgu? Kāda varētu būt psiholoģijas un sievišķā principa loma, lai tiktu galā ar milzīgajām drāmām, kas šobrīd parādās uz pasaules skatuves? Kādi Gudrības arhetipi ietekmē mūsu iztēli? Lekcija aicina mūs piekļūt mūsu racionālajiem un garīgajiem resursiem, mācīties no kvantu fizikas un Gudrības tradīcijām jaunus domāšanas, esības, saredzēšanas un attieksmes veidus.

2020. gada 16. maijā 

Junga psihoanalītiķes Ursulas Wirtz seminārā

“Pārnese un pretpārnese analītiskajās attiecībās”.

Seminārā runāsim par analītisko/ terapeitisko attiecību komplekso dinamiku un fokusēsimies uz traumatisko pārnesi un pretpārnesi. Tiks apskatīti arī dzimumu jautājumi darbā ar traumu.


Ursula Wirtz, Ph.D. ir Junga psihoanalītiķe un daudzu publikāciju par traumu un garīgumu autore. Grāmatas “Pēc traumas. Transformācijas noslēpums.” (Trauma and Beyond. The Mystery of Transformation. Spring Journal Books, 2014) autore. Paralēli psihoanalītiķes darbam savā privātpraksē Cīrihē, viņa ir pasniedzēja un supervizore Starptautiskajā Analītiskās psiholoģijas skolā Cīrihē (ISAPZurich).


Starptautiskā konference Latvijā "Kultūras trauma un tās dziedināšana"

15. sep. 2019

Jau pavisam drīz mūsu kultūras telpā ieskanēsies jauns notikums. Būs stāsti, sarunas un diskusijas par ne tik jaunu tēmu pasaulē, bet tomēr tik maz paustu un par maz apzinātu Latvijā.

Jau pavisam drīz, 20. un 21.septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks starptautiskā konference "KULTŪRAS TRAUMA UN TĀS DZIEDINĀŠANA".

Junga analītiskās psiholoģijas biedrība vēlas runāt un aktualizēt šo nozīmīgo tēmu, jo tikai apzināšanās tautu var dziedināt un padarīt brīvu no traumas ilgstošajām ietekmēm paaudžu paaudzēs, no politiķu manipulācijām, no sašķeltības sabiedrībā, aizvainojuma un upura kompleksa. Kultūrtrauma nebeidzas pati par sevi. Tās dziedināšana nav tikai psihoterapeitu darbs, tajā ir nepieciešams visas sabiedrības, visu profesiju pārstāvji un plašs skatījums.

Divu dienu konferencē uzstāsies URSULA WIRTZ, Ph.D., Junga psihoanalītiķe ar referātu: “Jūs varat noplūkt visus ziedus, bet nespēsiet apstādināt pavasari.” /Pablo Neruda/.” Trauma un individuācija: Cilvēciskās cieņas traģiskā gudrība”. Vēsturniece BRIGITA TAMUŽA ar lasījumu par II Pasaules kara latviešu bēgļu un to pēcnācēju kultūras traumu. Lietuviešu Junga analītiķe ELONA LOVIČKIENE stāstīs par lietuviešu partizānu sapņiem: “Dzimtene – mana līgava: analītiskas refleksijas par lietuviešu partizānu sapņiem". INDULIS PAIČS, teologs, Lutera draudzes mācītājs, psiholoģijas doktorants piedāvās iedziļināties tēmā: “Vecā Derība kā nācijas konsolidācijas un dziedināšanas pieredze caur mitopoētiskās valodas līdzekļiem”. Savukārt, Latvijas pirmā Junga analītiķe GINTA TEIVĀNE dalīsies ar pārdomām referātā par ievainoto maskulinitāti un tās stiprināšanu dzīves atšķirīgos vecumposmos. VIESTURS KAIRIŠS - kino, teātra un operas režisors mūs uzrunās ar tēmu: “Asinszeme/Kultūrtrauma”.
EVIJA VOLFA VESTERGAAD, Ph.D., dzīļu psiholoģe sniegs referātu par Latviskās kultūrtraumas, pamestības kompleksu un dziedināšanas ceļiem. GRAŽINA GUDAITE, Ph.D., Junga psihoanalītiķe, Viļņas Universitātes psiholoģijas profesore runās par “Konfrontāciju ar kultūras traumas sekām: autorizācija un atkārtota autorizācija personiskos stāstījumos”. PILLE VARMANN, M.D., Junga psihoanalītiķes tēma būs: “Klusuma pārtraukšana. Kultūras traumas kolektīvie dziedināšanas mehānismi Igaunijā”. Savukārt, VALTS ERNŠTREITS Dr.phil., Latvijas Universitātes un Tartu Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs stāstīs par Lībiešu tautas kultūrtraumas un dziedināšanas aspektiem referātā “Pametot Lībiešu krastu: pārmaiņas lībiešu kultūrā 20.gadsimtā.” Konferencē uzstāsies ARTIS OSTUPS, kritiķis, literatūrzinātnieks ar tēmu “Melanholijas temporālie un ētiskie aspekti mūsdienu latviešu prozā”, kā arī kinorežisors DĀVIS SĪMANIS. Lietuvas Junga analītiķe GODA RUKŠAITE savai runai deva skaistu nosaukumu: “Zaudētā laika meklējumos”. Un pašā konferences noslēgumā būs Junga analītiskā psihoterapeite GUNA BERGA ar noslēdzošo referātu: “Kultūras traumas dziedināšana un tās nozīme individuācijas procesā”.

BAGĀTIGI, DZIEDINOŠI UN KOPĀ! NĀC ARĪ TU!


Sīkāka informācija mūsu mājas lapā Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība 

XXI Starptautiskais analītiskās psiholoģijas kongress Vīnē

24. aug. 2019
No 25. līdz 30. augustam Vīnē notiks XXI starptautiskais Junga analītiskās psiholoģijas kongress. Piecu dienu bagātīgās programmas semināros, diskusijās un pārdomās piedzīvosim sastapšanos ar citādā daudzveidīgajām nokrāsām. "Sastopot otru: mūsos, starp mums un pasaulē" ir šī gada kongresa tēma. 

Sastapties ar otru t.i. ar citādo vienmēr ir lielāks, vai mazāks izaicinājums.  Kā kongresa uzrunā raksta Starptautiskās Junga analītiskās psiholoģijas asociācijas (IAAP) jaunievēlētais prezidents Tošio Kavai: "Lai mēs sastaptu otru ir nepieciešama gan saplūšana, gan diferenciācija." Lai patiesi iepazītu otru ir nepieciešams, kaut nedaudz atkāpties no saviem ierastajiem priekšsatiem, ir "jāiekāpj otra kurpēs" un jāsajūt otra pasauli, bet, tad ir jāatkāpjas un jādistancējas, lai jauno apzinātu un izprastu. Gan saplūšanu, gan distancēšanos ir jātur līdzsvarā.

Kongresa tēma ir veltīta ne tikai terapeitiskām attiecībām, bet aktualizē arī sastapšanos ar citādo valstīs, kultūrās, sabiedrībā, politiskajās ideoloģijās un pasaules straujajās pārmaiņās. Vīne bija psihoanalīzes pamatlicēja Z.Freida pilsēta, kas nozīmē, ka šogad te notiks arī divu, savā starpā bieži strīdīgu dzīļu psiholoģijas virzienu, simboliskā sastapšanās - psihoanalīze un analītiskā psiholoģija, Freids un Jungs.

Cilvēks savu identitāti, savas robežas, savu "labumu" vai "sliktumu" nemaz nevar uzzināt, kā tikai caur Otru, caur citādo. Cik daudz citādajā var redzēt savas ēnas, cik daudz svešajā var būt tuva un atpazīstama! 

Sīkāku informāciju var atrast kongresa mājas lapā http://www.iaap2019.com/Home/




Lielie sapņi.

2. sep. 2017

Junga analītiķa M.Šteina publiskais seminārs.

2. sep. 2017

Rīgā, 2017. gada 27. un 28. jūlijā ar diviem semināriem viesojās filozofijas doktors, Junga analītiķis M.Šteins (Murray Stein). Tikšanos organizēja Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība.

Divu dienu lekcijas aizskāra mūsdienu sabiedrības aktuālās tēmas. 27. jūlijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notika M.Šteina publiskā lekcija “Individuācija un garīgums”. Savukārt 28.jūlija seminārs “Individuācija, alķīmija un reliģiskā funkcija” bija paredzēts psihoterapeitiem un citiem šīs jomas speciālistiem.

 

Šajā rakstā daļā ir apkopotas M.Šteina pirmās dienas seminārā saklausītās un rosinošās idejas, pārdomas, piedzīvotais un sajustais jungiāņu “alķīmiskajā labaratorijā”, pēc iespējas cenšoties saglabāt M.Šteina mierīgo, dziļo un piepildīto, “par sarežgīto - vienkārši” stāstījuma veidu un struktūru.

 

Jebkurš seminārs sākas ar tā rašanās kontekstu un šķiet būtiski ar to īsumā dalīties. Šogad Junga analītiķis M.Šteins un viņa sieva, psihoterapeite Džena Šteina (Jan Stein)  viesojās Rīgā pirmo reizi.  Jau daudzus gadus M.Šteins sadarbojas ar Lietuvas Junga analītiskās psiholoģijas biedrību, daudzkārt apmeklējis Viļņu, lasot lekcijas un vadot supervīzijas. Šajā laikā arī Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas apmācību grupu dalībnieki Lietuvā guva iespēju iepazīties ar viņu un piedalīties viņa semināros. Rīgas semināra kontekstā nevar nepieminēt faktu, ka 2013.gadā Latvijā tika dibināta “Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība” un 2015. gadā  Junga analītiķa kvalifikāciju ieguva Ginta Teivāne, Latvijā pirmā. Tātad, M.Šteina “Rīgas seminārs” ir veidojies pakāpeniski, no notikuma uz notikumu, kā sēkla, kas nobriedusi, iesēta auglīgā zemē, uzdīgusi un, izgājusi dažādas attīstības stadijas, 2017.gada vasarā nesusi savus augļus.

Aicinājumā uz semināru  Junga analītiķe, Latvijas Junga analītiskās biedrības vadītāja Ginta Teivāne raksta: “Jungs individuācijas procesu redzēja kā pašrealizāciju, jēgas un nozīmes atklāšanu un piedzīvošanu un uzskatīja, ka cilvēku kā bio-psiho-sociālu būtni raksturo vēl viens parametrs – garīgais. Mūsdienās esam zaudējuši orientāciju savas patiesās būtības, veseluma meklējumos, aizstājot tos ar orientāciju uz jau gatavām un iepriekš ārēji noteiktām struktūrām, shēmām, kategorijām, piemēram: ezotēriku, astroloģiju, numeroloģiju, ekstrasensu paredzamo u.tml., kurās cenšamies ielikt savu pieredzi, mazāk pievēršoties iekšējo psihes procesu norisēm.”

M.Šteina publiskās lekcijas galvenās tēzes:

  • Jungs runā par "personīgo mītu" un tā nozīmi jēgpilnā dzīvē. Ko tas nozīmē?
  • Personīgais mīts nav tikai dzīvesstāsts, tas ietver transcedences iespējas, kas ienes jēgu individuācijas procesā. Individuācijai ir garīgs mērķis. Klīniskā un personīgā pieredze.
  • "Ikvienam kaķim ir trīs vārdi," T.S.Eliots. Kādi ir Jūsu trīs vārdi?
  •  Jungs saka, ka dzīves vislielākās psiholoģiskās problēmas nevar tikt atrisinātas, bet tās var pāraugt. Šai izaugsmei nepieciešama numinoza pieredze, pieskaršanās transcedencei. Klīniskajā darbā mēs raugāmies pēc šīm transcedences dzirkstīm sapņos un vīzijās.
  • Garīguma aspekta iekļaušana individuācijas procesā no cilvēka neprasa piederību kādai tradicionālai reliģijai, bet tā var arī būt kā daļa no procesa. Reliģiskās tradīcijas simboli var būt noderīgi, ja tie procesā netiek uzspiesti, bet rodas spontāni.

 Semināra galvenā tēma, ar kuru M.Šteins vēlējās uzrunāt Latvijas publiku, bija katra individuālās dzīves nozīmes un jēgas meklēšana, t.i. personīgā mīta apzināšanās un transformācija kā nozīmīgākā cilvēka individuācijas sastāvdaļa. M.Šteins savu uzstāšanos sāka ar atsauci no K.G.Junga dzīves.

Jungs savā autobiogrāfijā “Atmiņas, sapņi, refleksijas” raksta, ka pēc attiecību pārtraukšanas ar Z.Freidu (1913) un pēc ilgā darba pie grāmatas “Transformācijas simboli”  pabeigšanas viņš atskārta, ka uzrakstījis darbu par varoņu mītiem, studējis visas pasaules mitoloģiju, simbolus, un visbeidzot jautāja pats sev: “Kāds ir mans mīts? Kādā mītā es dzīvoju?”. Tobrīd Jungs atbildēja, ka nezina atbildi. Vai tas ir kristietības mīts, kurā Jungs uzaudzis un kas pāriet no senčiem, vectēva, tēva? Vai tas ir kāds cits mīts? Kas ir mūsu katra iekšējais mīts, kurā mēs dzīvojam? Junga analītiskās psiholoģijas kontekstā par personīgā mīta nozīmīgumu mēs runājam, lai atklātu savas dzīves jēgu.

Ko mēs ņemam vērā, kad jālemj par dzīves svarīgākajām izvēlēm? Gan “lielos”, gan “mazos” lēmumus cilvēks pieņem nano sekunžu laikā, vēl pirms to apzinādamies.  Kaut kas mūsos iekšēji pieņem lēmumu, un mēs sekojam šim lēmumam. Kas mūsos veido un rada mūsu lēmumus? Kā tas darbojas un kādas tam ir vērtības? Atskatoties atpakaļ dzīvē un vērtējot savas būtiskākās izvēles: ar ko kopā dzīvot, precēties vai nē, kādu profesiju izvēlēties, būt bērniem vai nē, pusmūža posmā – uzsākt kādu pilnīgi citu nodarbošanos vai nē, šķirties. Dažkārt tā var būt izvēle starp dzīvot vai pārtraukt dzīvi. Kas mūsos pieņem šos lēmumus? Uz ko balstoties? Mēs katrs dzīvojam mītos, bet īsti nezinām, kas tie ir un kā tie ietekmē mūsu ikdienu, dzīvi kopumā un mūsu pieņemtos lēmumus. Tādēļ būtiski pētīt personisko mītu, kurā Tu dzīvo un, tad jau pieņemt daudz apzinātāku lēmumu vai vēlies tam sekot vai izvēlēties citu virzienu dzīvei. Tad, protams, atkal būs jautājums: “Kas mūsos pieņems šo nākamo izvēli?” 

 

Mēs dzīvojam mītos, bet mēs nezinām, kas īsti tie ir un kā tie mūs ietekmē!

 

Psiholoģijā šie ir ļoti sarežģīti jautājumi. Simtiem tūkstošiem gadus, kopš cilvēces pirmsākumiem cilvēks ir radījis mītus un dzīvojis mītos. Agrāk cilvēki dzīvoja mītiskā sistēmā. Mīts bija kā ceļvedis darbībai, fantāzijai, domai, emocijām. Mīts deva virzienus domām par esošās un iespējams nākamās dzīves jēgu. Mīts deva atbildes par nāvi un dzīvi pēc tās. Ar mītu palīdzību cilvēks ir meklējis atbildes uz viņam būtiskiem jautājumiem - kas viņš ir, no kurienes nāk, uz kurieni dosies un kas būs pēc nāves. Mīti satur ļoti daudz šāda veida informācijas. Mītos apvienojās kopīgā cilvēces pieredze. Tie ir kolektīvās zemapziņas izpausme un produkts, kas ietekmē konkrētus indivīdus.

Kolektīvais mīts izpaužas “lielajos” naratīvos jeb stāstos, Dievu un transcendentālajos “pārcilvēku” stāstos. Kolektīvie mīti dod arhetipisko tēlu veidolus. Senos laikos mīts bija dzīvs un reāls, kas palīdzēja cilvēkam dzīvot. Mīta uzdevums ir palīdzēt cilvēkam tikties ar metafizisko, apziņai grūti aptveramo “citādo”, neapzināto pasauli. Personīgais mīts izpaužas individuālā cilvēka dzīvē, viņa individuālajā stāstā, kurā arī atbalsojas dažādi kolektīvo mītu aspekti un arhetipi. Tātad, kolektīvā un personīgā mīta nozīmes ir atšķirīgas.

Iespējams, ka pirmie, kuri radīja personīgos mītus bija Ēģiptes faraoni. Viņu tēvs ir Dievs. Faraons bija Svētais Dieva bērns. Viss, ko viņš dara, domā vai runā ir Dieva atspoguļojums un ziņa no Dieva. Dažkārt faraoniem bija jāpieņem ārkārtīgi nozīmīgi lēmumi, kas ietekmēja sabiedrības dzīvi uz ilgu laiku. Piemēram, Ēģiptes faraons Ehnatons[1] pieņēma lēmumu mainīt pastāvošo reliģiju no daudzdievības uz pārejot uz monoteismu, viendievību. Tajā laikā visa tauta, priesteri ticēja daudziem dieviem. Tā bija gan reliģiska, sociāla vajadzība gan arī komerciāla vajadzība, un tajā bija iesaistīti ārkārtīgi daudz cilvēki. Būtībā viņš radīja revolūciju, pasludinot, ka ir tikai viens Dievs. Iespējams Ehnatons bija viens no pirmajiem cilvēces vēsturē, kurš to izdarīja. Kā viņš nonāca pie šāda lēmuma un, kas viņu vadīja pieņemot šādu lēmumu? Viņam bija attiecības ar Dievu, un psiholoģiskā nozīmē var teikt, ka viņam bija kontakts ar dievišķo, transcendento un personiskais mīts ir kaut kas par to. Kad lēmumus pieņemam dziļi individuālus, personīgus, saistībā ar kādu mūsu viss dziļāko būtību, ar transcendento. Transcendentais savukārt mūs saista ar visu apkārtējo pasauli un cilvēces vēsturi.

Lielākā daļa cilvēku dzīvo kolektīvos mītā, bet pavisam nedaudzi dzīvo individuālā mītā kā Ehnatons. Karaļi viduslaikos arī bija “Dieva iezīmētie”. Šiem indivīdiem bija spēja pieņemt izšķiroši nozīmīgus vēsturiskus lēmumus t.s. “absolūtos lēmumus” (absolute decisions), un tas nav jautājums tikai par karaļa autoritāti un varu.

Personiskā mīta ideja ir attīstījusies 16./17.gs. – autoritāte, dievišķā vara nav ārpusē, bet cilvēka iekšpusē. Tā ir arī viena no Junga galvenajām idejām par iekšējo autoritāti. Laika gaitā cilvēces attīstībā notika dievišķās enerģijas transformācija no ārējiem mītiem, dieviem, tad uz faraoniem, karaļiem, priesteriem, un tad uz indivīdu. Demokrātiskā sabiedrībā tas jau ir pavisam strikti – individuālā atbildība, tiesības. Katram indivīdam ir pašam jāpieņem lēmumi, ko pats vēlās, zina un grib. Protams, mēs dzīvojam sabiedrība ar ierobežojumiem, ar policiju un nodokļiem, bet piemēram, vēlēšanu dienā lēmuma pieņemšanas brīdī mēs piedzīvojam individuālo autoritāti un varu kā senie karaļi.

Mūsdienu pasaulē, kad aizvien vairāk tiek uzsvērta individuālā atbildība, cilvēkam ir grūtāk tikt galā dievišķām, pārcilvēciskajām, arhetipiskajām, neapzinātām enerģijām un garīgam autoritātēm, kā arī ar milzīgi plašo “garīgo” piedāvājumu.

 

Mūsdienu pasaulē, kad aizvien vairāk tiek uzsvērta individuālā atbildība, cilvēkam ir grūtāk tikt galā dievišķām, pārcilvēciskajām, arhetipiskām, neapzinātam enerģijām un garīgam autoritātēm, kā arī ar milzīgi plašo “garīgo” piedāvājumu.

 

Šādā situācijā personiskais mīts dod iespēju cilvēkam sajust koherenci, t.i. saskaņotību, vienotību un visu lietu saistību.  Personiskais mīts dod nozīmi cilvēka dzīvei. Tā piemēram, psihoterapijas procesā mēs arī meklējam mājienus, netiešus norādījumus personiskajam mītam. Vai tas ir un kāds tas ir? Tie nav kā kolektīvie mīti, kurus raksturo “lielie stāsti”, mitoloģija, Olimpiskie dievi grieķu mītos, Bībeles stāsti Kristietībā.

Personiskais mīts ir saistīts ar kolektīviem mītiem, bet tas nav stāsts par dieviem. Personiskais mīts ir stāsts par Tevi, Tavu dzīvi un Tavu personību. Iespējams, tur kaut kādā veidā ir iesaistīti  arī dievu stāsti. Jebkurā gadījumā kolektīvie mīti palīdz izprast personiskos mītus. Katrs stāsts ir mīts, un mītā vienmēr ir kaut kas transcendentāls. Mīts runā par Dievu, dieviem, un mītā ir kaut kas augstāks par cilvēku, tā ir metafiziskā pasaule.

Dievišķais, pārcilvēcīgais pavada mūsu dzīvi, bet kas tas ir? Kurš ir tas Dievs, kas Tev liek pieņemt tādu vai citādu lēmumu? Kādu Tu to jūti? Tas ir vīrieša, sievietes, dzīvnieka vai kādas citas būtnes tēlā? Kas pavada Tavus lēmumus un kas rada tos?

 

Personiskie mīti pieder indivīdam, bet tie vienmēr ietver kaut ko transcendentālu.

 

Jungs ļoti daudz uzmanības pievērsa tieši cilvēka bezapziņai, bet arī pirms viņa 19.gs. Eiropas filozofijas un psiholoģijas tradīcija pieņēma, ka cilvēks nav tikai fiziska un apzināta būtne, ka lielu lomu cilvēka dzīvē ieņem neapzinātā, bezapziņas daļa. M.Šteins grāmatā “Jung’ s Map of the Soul” detalizēti skaidro  apziņas un bezapziņas sarežģītās attiecības. Bezapziņa ir tas spēks, kas rada mūsu lēmumus nano sekunžu ātrumā, pirms mēs vēl par tiem uzzinām paši, t.i. pirms apzināmies lēmuma pieņemšanas faktu. Tas nozīmē, ka lielu daļu lēmumus savā dzīvē mēs pieņemam neapzināti vai daļēji apzināti. Neirozinātnieki tagad runā par to, ko  Jungs atklāja un nosauca par bezapziņas mistēriju, par grūti nodefinējamo mūsu iekšējās pasaules, cilvēka psihes procesu sadarbību. Jungs teica, ka bezapziņa tiešām ir nezināma. Mēs to nevaram izzināt, kamēr apkārtējā pasaule ir izzināma. Mums ir sapņi, fantāzijas, intuīcija, un mēs liekam gabaliņu pa gabaliņam kopā, bet līdz galam mēs nevaram izzināt, kas bezapziņa tiešām ir.

Neapzināti mēs dzīvojam dažādu mītu līmeņos. Paši to neapzinoties, mēs dzīvojam ne tikai kolektīvajos mītos, bet vēl arī konkrētās kultūras un ģimenes mītos. Tie, kas ir psihoterapeiti jūs ziniet, cik bieži ģimenes locekļi atkārto ģimenes uzvedības modeļus no paaudzes paaudzē. Ģimenes mīti ietekmē to, kā mēs uztveram pasauli – to, ko dara sievietes, ko vīrieši, ģimenes vērtības un attiecību modeļus, kā arī daudz ko citu. Savukārt, ja paskatāmies ārpus savas ierastās kultūras vides, var ieraudzīt daudzas būtiskas atšķirības no tā, kas ir licies “normāls”. Tad gribas iesaukties -  Mēs tā nedarām, un tie “citi” dzīvo tik atšķirīgu dzīvi! Satikšanās ar citam kultūrām vienmēr ir satraucoša.

Cilvēka bezapziņu var iedalīt vairākos līmeņos[2]. Personiskā bezapziņa attiecas uz indivīda un viņa ģimenes dzīves stāstu. Tas ir mūsu pašu personiskais neapzinātais, t.sk. ēnas aspekti. Taču kolektīvā bezapziņa attiecas uz visiem. Tā ir kopīga mums visiem. Pats dziļākais līmenis, var teikt  - “dziļākā cilvēces programma” ir arhetipi, arhetipiskais, neapzinātais līmenis, kuram tiešas apziņas pieejas nepastāv. Arhetipi ir cilvēka “pamata programma”, kā būt par cilvēku. Šī “programma” ir uzkrāta no paaudzes paaudzē, tā  veidojusies tūkstošiem gadu garumā. Tā bijusi  ar mums vienmēr, kopš radies cilvēks, izejot visas savas attīstības stadijas no reptiļa, zīdītāja un vēlāk homo sapiens. Arhetipiskais ir permanents cilvēka dabā.

Ja runājam par Ego apziņu, tad mēs sakām “Es!” . Es gribu to un to! Es kaut ko negribu! Es pieņemu lēmumu! utt. Bet kas ES esmu, ja caur šo ES patiesībā runā, mijiedarbojas daudzi citi psihes slāņi un īpaši bezapziņa?

Bet kas ES esmu, ja caur šo ES patiesībā runā, mijiedarbojas daudzi citi psihes slāņi un īpaši, bezapziņa?

Psihoterapijas procesā mēs pievēršam uzmanību personiskās dzīves vēsturei, kompleksiem, agrīnai vēsturei, traumām, grūtību pieredzei un krīzēm, jo tas mums dod akūtos jeb karstos dzīves modeļus (hot patterns), kad cilvēks kļūst emocionāls, iracionāls un darbojas kompleksu varā, t.i. dara to, ko parasti nedarītu.  Mūsos pastāv kāda vara, kas ir ārpus Ego kontroles. Kad jau nomierināmies un atgūstam Ego kontroli, mēs atgriežamies pie sevis un jautājam: “Kas tas bija? No kurienes tas nāk?” Kompleksu analīze ir viens no Junga analītiskās psiholoģijas būtiskiem  pamatelementiem, jo tieši kompleksi cilvēka dzīve ienes daudz grūtību un bieži vien pieņem lēmumus mūsu vietā. Kompleksi var kļūt diezgan autonomi. Kompleksi var teikt: “To Tu nedrīksti ēst!”, “Tas cilvēks ir slikts!”, “Ārā uzturēties ir bīstami!”. Arī bieži sastopamā citu cilvēku nosodīšana ir situācija, kad darbojas komplekss.

Savas rīcības apzināšanās ir ļoti nozīmīga indivīda un sabiedrības dzīvē kopumā, jo citādi neapzinātie motīvi, kolektīvā bezapziņa nosaka noteikumus, tie dominē un nosaka to, kā jūtamies.

 

Kļūt apzinātākam – tas ir lielais dzīves lozungs!

 

Pētīt savu personīgo mītu ir ļoti nozīmīgi, lai paplašinātu apzināšanos pašam par savu dzīvi. Kļūt apzinātākam - tas ir lielais lozungs!  Mācīties par savām un lielajām “programmām”, lai saprastu to, kas īsti Tevi dzīvē vada un ietekmē, ir cilvēka dzīves uzdevums. 

Ja ejam daudz dziļākā bezapziņas līmenī, kā Jungs to nosauca – arhetipiskā, mēs varam paklupt, maldīties pret milzīgo virspersonīgo, trancendento spēku. Tas ir spēks, kas nenāk tikai no mums, no mūsu ģimenes un senčiem, mūsu kultūras. Tas ir spēks, kam ir sava veida autoritātes varas aplis, kuram apkārt ir noteikta, ļoti spēcīga emocionālā intensitāte un, kas piešķir Tam daudz un dažādus stāvokļus. Tas ir tas, ko saucam par Dievu. To detalizēti pēta arhetipu psiholoģija. Visas mitoloģiskās figūras dzīvo mūsu psihē.  Ka teica Jungs, Dievs parādās un izzūd mūsu slimībās, neirozēs, trakumā. Cilvēce kļuva psiholoģiski nobriedušāka un apzinātāka, kad pameta mitoloģisko pasauli. Tas nenozīmē, ka šis spēks ir pazudis. Tas joprojām pastāv, bet tas ir iegājis mūsos katrā. Iegājis iekšējā pasaulē. To var pētīt caur cilvēka iekšējo pasauli. Cilvēkam ir divas realitātes – ārējā un iekšējā. Ārējā ir ikdienas dzīve, reālās darbības, mijiedarbība ar cilvēkiem, mūsu sajūtas, mūsu reālais kontakts ar ārpasauli. Cilvēkam, lai dzīvotu ir jābūt apzinātam ar ārējo pasauli: jāplāno, jāorganize ikdiena, jāsaudze sevi, jārūpējas par bērniem utt. Bet pastāv arī iekšējā pasaule – cilvēka iekšējā mijiedarbība starp dažādām psihes daļām, apzināto un neapzināto, personu un ēnu utt. Jo vairāk mēs atrodamies ārēja pasaulē, aizmirstot par iekšējās pasaules esamību un vajadzībām, jo intensīvāk ienāk neapzinātās enerģijas spēks un sāk ietekmēt ārejo pasauli. Tas ir tāds paradokss.

Šobrīd mēs lielākoties dzīvojam izteikti ekstravertā laikā. Tas nozīmē - pievērst lielu nozīmi ārējiem notikumiem, ārējai pasaulei. Sekojot mitoloģiskās pasaules ietekmei, cilvēks meklē atbildes ārējā pasaulē. Cilvēki pievēršas reliģijām, dažādiem guru, daudzveidīgam dziedniecības un senajām praksēm, pieļaujot, ka atbildes ir ārpusē un kāds ārpusē var pateikt, iedot atbildes par svarīgiem jautājumiem. Tā ir ārkārtīgi ekstravertēta attieksme. Bet kas notiek Tavā iekšējā, intravertā pasaulē? Tava iekšējā pasaule ir atšķirīga no ārējās pasaules.

Tas ir interesants jautājums  - vai mūsu iekšējā pasaule ir tikai ārējās pasaules refleksija? Vai arī mūsu iekšējai pasaulei ir citas īpašības un struktūra? Ja tā ir tikai refleksija, tad mēs neesam nekas cits kā tikai imitatori, atdarinātāji, un mēs turpinām darīt to, ko mums saka sabiedrība, vecāki, pildām pienākumus, bet tomēr iekšējā pasaulē notiek kas savādāks. Kaut kas mūsos dzīvo daudz dziļāks, autonomāks, bieži vien interesantāks un sarežģītāks, nekā vienkārši pasaules atdarinātājs. Ja mēs skatāmies uz pasauli, kāda tā ir  tagad, tad protams, tā šobrīd visai atšķiras no  Junga laika, kad viņš mēģināja formulēt cilvēka iekšējās pasaules dažādos aspektus un personīgo mītu.

Vislielākā atšķirība mūsdienās ir komunikācijā. Mēdiji kopumā, sociālie tīklojumi, internets, telefonu komunikācijas - iespējas ir milzīgas. Nekad cilvēces dzīvē nav bijusi tik masveida un intensīva komunikācija. Ar mēdiju starpniecību komunikācija ir kļuvusi tik iespaidīga un ietekmējoša, ka tā izteikti orientē cilvēkus uz ārējo pasauli. Meklējot atbildes savā iekšēja pasaulē, mēs veidojam savu personisko mītu. Meklējot atbildes ārējā pasaulē, mēs vairāk pievēršamies kolektīvajiem mītiem.

M.Šteins minēja vienu piemēru no savas psihoterapeita prakses par klienti, kura, meklējot atbildes uz svarīgajiem dzīves jautājumiem, bija mainījusi reliģijas, - uzaugusi jūdaisma tradīcijā, pārgāja uz kristietību, vēlāk pētīja budismu. Tad meklēja dažādus guru, pievērsās dažādām meditācijas un jogas praksēm. Viņa centīgi sekoja katram no izvēlētajiem virzieniem, dažkārt nonāca pretrunās starp tiem un bija grūti apstāties, jo kādu galīgu gandarījumu un atbildes nekas nedeva. Viņa meklēja savu mītu, savu dzīves jēgu. Taču meklēja to ārpus sevis. Meklējot savu personīgo mītu viņa sekoja ārējās pasaules mītiem, nevis savas iekšējās pasaules izpētei un vajadzībām.

Ja kāds no ārpasaules man pasaka, ko darīt, tad viņš var dot man virzienu, nevis tā saturu. Sava personīga mīta atklāšana ir smags darbs, un nepietiek ar kādu ārēju zinību, pieredzes pārņemšanu. Ja kāds terapijā prasa: “Ko man darīt?”, tad labs terapeits teiks: “Es nezinu! ” Terapeits jau nevar pateikt, ko darīt. Man ir problēmas, jums ir problēmas, visiem ir problēmas! Bet mēs varam kopīgi izpētīt un domāt, ko darīt. Mēs varam analizēt sapņus, fantāzijas un dzīves likumsakarības, lai saprastu esošo problēmu vai grūtību būtību, t.i. pilnīgāk apzināties savu personīgo mītu. Tas ir solis uz iekšējo pasauli! Sapnis ir tā dzīves daļa, kuru nevaram mainīt. Fantāzijas, iztēli, domas varam, bet sapni nevaram kontrolēt. Bieži sapņi var būt biedējoši. Sapnis norāda, ka kaut kas svarīgs notiek tieši Tavā iekšējā pasaulē. Tas nav Ego, tā nav apziņa, kas darbojas sapnī. Tas ir kas cits. Kas ir sapņu autors, kas rada sapņus?

Jungs savu personīgo mītu atrada, veidojot “Sarkano grāmatu”. Tas bija viņa veids, lai iepazītu, padarītu apzinātāku un mijiedarbotos ar savu iekšējo pasauli. Jungs zīmēja, pierakstīja savus sapņus un vīzijas diezgan ilgā laika periodā. Jungs šajā procesā piedzīvoja nozīmīgu personīgo pieredzi caur mītiskām figūrām aktīva iztēlē un sapņiem. Jungs iepazinās ar personīgo mītu, mijiedarbojoties ar sākotnējām “programmām” jeb arhetipiskajiem tēliem.

Ir viena svarīga lieta, runājot par personīgajiem mītiem par personīga mīta meklēšanu. Kam tas ir adresēts? Jungs teica: “Nesekojiet man! Neimitējiet mani! Meklējiet savu ceļu!” Personīgā mīta apzināšanās un sekošana tam ir iespējama, ja to darām priekš sevis un autentiski savā veidā. Ja mēs pieņemam ārējās pasaules virzienu vai imitējam kādu, mēs novirzāmies no savas dziļākās būtības un atkal sekojam kolektīvajiem mītiem. Personīgais ceļš ir ļoti individuāls, ko mēs saucam par individuāciju. Tas ir katra individuālās dzīves jēgas jautājumu un atbilžu ceļš. Atskatoties mēs varam saprast, kā mūs ir ietekmējuši apkārtējie cilvēki un  notikumi, kādas ir mūsu izdarītās izvēlēs un kāda ir šo notikumu ietekme tagad. Katram cilvēkam uz kaut ko ir lielāks “pievilkšanās spēks”.

M.Šteins saka - man patīk apmeklēt baznīcas dažādās valstīs, priekš manis tā ir kāda īpaša telpa, kura varu pabūt ar sevi, savu iekšējo pasauli, pasaule, kas ir orientēta uz iekšējo, garīgo pasauli vairāk kā ārējo. Arī citus tas pievelk. Nav runa par to, kāda izvēle ir labāka vai sliktāka. Cilvēkus pievelk dažādas lietas, vietas un notikumi, jo cilvēki dzīvo atšķirīgos mītos. Analizējot to, kas ir tas, kas mani pievelk, kādus cilvēkus es piesaistu, kādi notikumi ar mani notiek, pamazām var apzināties, kādā personīgā mītā es dzīvoju un kāda ir manas dzīves nozīme. Apzinoties mēs iegūstam izvēli savas dzīves jēgas noteikšanā.

Dzīves jēga nav nekas abstrakts. Ir cilvēki, kas jēgu saskata rūpēs par dārzu vai bērniem un ģimeni, jēga var būt profesionālā attīstībā, rakstīšanā vai kādā citā ikdienas nodarbē. Dzīves jēga ir kaut kas pietiekoši “iezemēts” un konkrēts, kam cilvēks velta enerģiju un kas viņā rada sava dzīves ceļa nozīmīguma un “pareizības” izjūtu. To darot, cilvēks jūtās labi, rod saskaņu ar sevi un iegūst piepildījumus. Cilvēks piesaistās kādai nodarbei saskaņā ar to, kāda ir viņa “programma” t.i. personiskais mīts. “Programma” var būt arī destruktīva, tajā var būt daudz agresijas, šķelšanās un dusmas, bet, ja cilvēks to apzinās, tad šo enerģiju var virzīt attīstībā, nevis destrukcijā. Piemēram, revolucionāru un cīnītāju par demokrātiskam tiesībām enerģija, kas ienes būtiskas izmaiņas sabiedrībā, sākotnēji ir saistīta ar individuālo cilvēka “programmu”, kas varētu izpausties ļoti atšķirīgā veidā – gan destrukcijā, gan attīstībā. Cilvēces vēsturē ir revolūcijas, kuras nesušas daudz posta un ir revolūcijas, kas nesušas attīstību un drošību. Kopējā destrukcijas jeb izmaiņu enerģija abos gadījumos ir līdzīga, bet veids kā rīkojamies un rezultāts ir atšķirīgs. Pamatā tas ir vērtību un ētikas jautājums, kādā veidā mēs izmantojam savu enerģiju. Mēs katrs esam atbildīgi par to, lai mūsu rīcība un lēmumi būtu ētiski.

Mēs katrs esam atbildīgi par to, lai mūsu rīcība un lēmumi būtu ētiski!

Ja mēs sevī tiekamies ar ļoti spēcīgu destruktīvo enerģiju, tad tā ir mūsu atbildība transformēt šo enerģiju par mazāk postošu, sāpīgu un destruktīvu citiem cilvēkiem un pasaulei. Piemēram, vispostošākā destruktīvā enerģija ir karš, bet ir cilvēki, kas paveic labus darbus kara laikā, neskatoties uz to, ka kara destrukcija būtiski ietekmē ētisko rīcību. Cilvēks, kurš šādi spēj rīkoties nevis impulsīvi, bet saskaņā ar savām vērtībām, ir laimīgs. Tātad, apzināšanās pirms rīcības ir ļoti nozīmīgs faktors, lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar personīgo mītu. Apzināšanās nozīmē saprast situācijas polaritātes, ko īsti Tu vēlies un atbilstoši rīkoties. Jā, protams, ne vienmēr apzināšanās ir patīkama, un bieži izvēles, kas jāizdara, ir ārkārtīgi sarežģītas, bet apzinoties, cilvēks dod sev iespēju pieņemt lēmumu saskaņā ar sevi. 

Personīgais mīts nenozīmē, ka viss ir labi, brīnišķīgi un apgaismoti. Personīgais mīts ietver arī ēnas puses un “tumšos” personāžus, agresiju, destrukciju un naidu. Ja šīs spēcīgās enerģijas daļas patur kontaktā ar citām psihes daļām, t.i., apzinās, tad tās var tikt saturētas, un polaritātes var tikt integrētas, nepārņemot cilvēka rīcību. Apzinoties savas polaritātes un savu neviennozīmīgumu, cilvēks var rīkoties daudz apzinātāk. Būtībā cilvēka galvenais uzdevums ir dzīves laikā integrēt šos daudzos savas esības aspektus, t.sk. ēnas puses.

Transcendence ir filozofiska un reliģiska ideja par gara pasauli. Ja mēs sakām: “Būt transcendentam!”, tad domājam par kaut ko, kas ir ārpus un neatkarīgs no cilvēka dzīves ikdienas. Tas ir kaut kas pārcilvēcisks, metafizisks. Visās reliģijās ir stāsts par transcendento. Piemēram, budisms, lielā mērā radās kā reakcija uz hinduisma pārlieku transcendentālo fokusu. Budas pamata vērtības bija līdzjūtība, un tā ir arī pamata arhetipiskā vērtība, t.i., tā piemīt visās tautās un reliģijās. Bet kā mēs piedzīvojam transcendentālo individuālā līmenī, mūsu iekšējā pasaulē? Šī tēma ir ļoti jungiāniska, un jungiāņi savā ziņā specializējas, pētot transcendences piedzīvošanu cilvēka dzīvē. Transcendentais faktors cilvēka dzīvē dažkārt ienāk kā eņģeļa pieskāriens, kā kaut kas negaidīts vai nenotverams, un viens no klasiskiem veidiem jungiānismā, kā pētīt transcendento, ir sapņi. Jungs runāja par divu veidu sapņiem: Lielie sapņi un Mazie sapņi. Mazie sapņi ir ikdienas sapņi, kuros atspoguļojas aktuālie notikumi, mūsu reakcijas uz ikdienas pasaules notikumiem un cilvēkiem, kuri ir apkārt, kā arī mūsu pašu psihes personāžu mijiedarbība. Un tad laiku pa laikam mēs redzam Lielos sapņus. Tie ir sapņi, kuros ir kaut kas ārpus ikdienas, un tajos mēs jūtam kādu īpašu vēstījumu, kas var būt pilnīgi negaidīts un pārsteidzošs. Gandrīz visiem klientiem, ar kuriem esmu strādājis, vismaz viens sapnis ir bijis Lielais. Domājot par šiem sapņiem, par to tēliem, notikumiem un vēstījumu, vienmēr ir sajūta, ka pieskaries kādai īpašai pasaulei. Tā ir tikšanās ar arhetipisko un transcendentālo. Šo sapņu gaisma ir transcendences atspīdums, kurā atspoguļojas mūs psihes centrs, Patība. Tas ir kā hindu reliģijā Bindu punkts vai mandalas centrs. Tā ir gaisma, ko radiet jūs paši, un gaisma, kas rada jūs. Gaisma, kas ir priekš jums. Tas ir jūsu enerģijas avots.

 

Lielie sapņi nedod visas atbildes, bet tie darbojas kā iekšējais pavadonis un kompass, kas palīdz pieņemt lēmumus.

Lielie sapņi nedod visas atbildes, bet tie darbojas kā iekšējais pavadonis un kompass, kas palīdz pieņemt lēmumus. Apziņa nāk no neapzinātā, un bezapziņa ir galvenais apziņas resurss. Mūsu mistiskā pieredze palīdz apziņai nonākt kontaktā ar bezapziņas visdziļākajām enerģijām, kas cilvēkiem dod iespēju iegūt skaidrāku savas Patības izjūtu un dzīvot lielākā saskaņā ar sevi, savām individuālām vērtībām, savu unikalitāti. Unikalitāti nevis narcisma kontekstā, bet dziļā saistībā ar sevi un apkārtējo pasauli, vienlaicīgi saglabājot gan savas autonomijas, gan kopības ar cilvēci un dabu izjūtu. 

Analītiskās terapijas telpa ir drošā temenoss telpa, kur var piedzīvot un izpētīt savu personīgo mītu, tikties ar transpersonālo sevī. Dodiet sev iespēju izpētīt savu iekšējo pasauli, izprast savas dzīves jēgu un dzīvot daudz apzinātāku dzīvi!

 

Sagatavoja Ieva Lāss, 2017.gada augustā.

Foto: Ieva Lāss

 

 



[1]Ehnatons (angl. - Akhenaten), sākumā pazīstams kā Amenhoteps IV, bija 18. dinastijas Ēģiptes faraons. Viņš ir galvenokārt zināms ar savu mēģinājumu ieviest Ēģiptē monoteisku reliģiju atonismu — Atona godināšanu. 

2]Detalizētāk ar psihes struktūras shēmu Junga analītiskajā psiholoģijā var iepazīties Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības mājas lapā http://www.jungabiedriba.lv/junga-analitiska-psihologija/ 
 

Drīzumā Junga analītiķis M.Šteins Latvijā!

19. mar. 2017

Informāciju par M.Šteina lekcijām Rīgā var aplūkot Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības mājas lapā www.jungabiedriba.lv . Pieteikšanās http://ejuz.lv/individuacija

Mēdeja - skumjas pēc atriebības.

20. dec. 2016

"Augšup tek svēto ūdeņu straumes,

Taisnība samīta, apgāzts viss apkārt."

Eiripīds. "Mēdeja", 410 p.

Vladislava Nastavševa izrāde "Mēdeja" ar Gunas Zariņas lieliskās aktiermeistarības dziļo spēli, vēl ilgu laiku atstāja spēcīgu emocionālo iespaidu un pārdomas. Lugas arhaiskā, un tajā pat laikā, tik atpazīstamā enerģija deva stimulu iedziļināties Mēdejas motīvā, pētīt to kādā jaunā gaismā, arī no K.G.Junga analītiskās psiholoģijas skatu punkta.

Attēls 1. Karls Lū. Mēdeja un Jāsons.

EIRPĪDA TRAĢĒDIJA "MĒDEJA"

"Mēdeja" ir sengrieķu dramaturga Eiripīda (484.- 406. g.p.m.ē.) slavenākā traģēdija, kurā viņš izmantojis mīta daļu par Mēdejas un Jāsona attiecībām. Mēdejas un Jāsona iepazīšanās notiek, kad varonis un  kuģa "Argo" vadītājs, argonauts Jāsons nonāk Kolhīdā pēc zelta aunādas. Atvest dārgo mantu viņam uzdeva tēva brālis Pēlijs, lai Jāsons ietu bojā bīstamā ceļojuma laikā. Pēc daudziem pārbaudījumiem argonauti ar dieviešu Hēras un Atēnas palīdzību nonāk Kolhīdā, kuras valdnieks ir Aiēts. Valdnieks izlikās, ka ir ar mieru atdot zelta aunādu un uzticēja Jāsonam būtībā neizpildāmus uzdevumus. Jāsonam bija jāiejūdz divus milzīgus vēršus (Hēvaista dāvana), kuriem pa nāsīm un muti nāk uguns un tvaiks, jāuzar lauks un jāiesēj pūķa zobus. Lai Jāsons izturētu pārbaudījumus dievietes Hēra un Atēna sūta Erotu, kuram Aiēta meitai Mēdejai jārada mīlestība pret jauno argonautu. Tā arī notiek. Mēdeja kaislīgi iemīlas Jāsonā un, pret Jāsona solījumu apprecēt viņu, palīdz tikt galā ar nepārvaramajiem pārbaudījumiem. Kad ķēniņa kalpi izlaida zvērīgos vēršus un tie noliekušies metušies Jāsonam virsū, viņš no trieciena pat nesalīgojās, jo Mēdeja pirms tam bija ieziedusi Jāsonu ar burvju ziedi, kas viņa ķermeni padarīja izturīgu un neievainojamu. Jāsons iejūdza vēršus arklā, uzara lauku un apsēja to ar pūķa zobiem. No sējuma vispirms parādījās šķēpa gali un cepuru augšdaļas, bet pēc tam vesela armija vara bruņās ģērbtu karavīru, kuri metās virsū Jāsonam. Mēdeja bija iepriekš brīdinājusi Jāsonu par gaidāmo "ražu" un Jāsons zināja, ko darīt. Viņš iemeta akmeni karavīru vidū un tie sāka cīnīties savā starpā. Tikmēr Jāsons tos apkāva.

Lai arī Jāsons tika galā ar pārbaudījumiem, tomēr Aiēts negrasījās viņam atdot zelta aunādu un nolēma sadedzināt Argo un nogalināt visus argonautus. Mēdeja izjauca tēva nodomus un ar burvju dziru iemidzināja pūķi, kurš sargāja zelta aunādu, kā arī palīdzēja to nozagt. Mēdeja ar pusbrāli Apsirtu un argonautiem bēga prom no Kolhīdas, lai izvairītos no valdnieka dusmām. Aizkavējot tēva kuģus, Mēdeja nogalināja brāli, sadalīja tā ķermeni daudzās daļās un izmētāja pa jūru. Mēdejas tēvs, sēru ciešanās, pārstāja dzīties pakaļ bēgļiem. Viņš lika savākt visas izsvaidītās ķermeņa daļas, lai apglabātu dēlu. No šī brīža Mēdejai durvis uz dzimteni un pie tēva ir slēgtas.

Argonauti ieradās salā, kurā valdīja valdnieks Alkinojs un šeit viņus pārsteidza Aiēta kareivji, kuri vēl bija sekojuši argonautiem pa pēdām. Lai nebūtu likumīga iemesla atdot Mēdeju viņas tēvam, Alkinoja sieva Areta ieteica Jāsonam apprecēt Mēdeju tūlīt, ko Jāsons arī izdarīja. Jāsons bija kļuvis par visu atzītu varoni, tādēļ viņu visur uzņēma kā gaidītu viesi. Jāsons ar Mēdeju patvērās Korintā pie valdnieka Kreonta, kurs atdeva viņam daļu savas pils, lai Jāsonam būtu kur dzīvot. Korintā Jāsons iepazinās ar Kreonta meitu Kreūsu un iemīlējās viņā. Jāsons izstāstīja Mēdejai patiesību, ka laulība vairs nav spēkā un, ka viņš vēlas precēt Kreūsu.

Mēdejas izmisums, greizsirdība, dusmas pārraug nekontrolējamā naidā vēl vairāk, kad viņa uzzina, ka Jāsons ģimeni atstājis, it kā praktisku iemeslu dēļ t.i., lai nostiprinātu savu un ģimenes materiālo un sociālo statusu. Mēdeja nolādēja nepateicīgo vīru, nolēma atriebties Jāsonam un nogalina jauno līgavu. Viņa pasniedza dāvanu, ar saviem bērniem nosūtot skaistas dāvanas: "Tērpu brīnišķu un diadēmu ar; Kas zeltā mirgotu.", kuru kāzu dienā Kreūsa uzvilka. Skaistais tērps un diadēma bija saindēti. Uzvelkot tērpu, tas cieši pielipa meitenes augumam un aizdegās. Uguni centās apdzēst, taču ūdens pārvērtās tvaikos un Kreūsa sadega dzīva. Cenšoties glābt meitu, mira arī valdnieks Kreonts.  Tad Mēdeja nogalināja savus un Jāsona dēlus, un spārnotu pūķu vilktos ratos, kurus atsūtīja viņas vectēvs Saules dievs Hēlijs, aizbēg uz Atēnām. Tā kā Jāsons tika lauzis mīlestības zvērestu, kuru deva Mēdejai, viņš zaudēja dievietes Hēras labvēlību. Jāsons mira nelaimīgs un vientuļš. Viņš bija iemidzis zem trūdējošā kuģa "Argo", kurš uzkrita Jāsonam virsū un viņu nospieda.

Tāds īsumā ir Mēdejas un Jāsona attiecību sižets. Tas ir tik bagātīgs un emocionāli pielādēts, ka daudzos literatūras avotos Mēdeja tiek pieminēta tikai šo attiecību kontekstā. Analizējot literatūru, rodas iespaids, ka atsauces par pašu Mēdeju: viņas izcelsmi, dzīvi pirms Jāsona, ir maznozīmīgākas. Tā piemēram Dž.Holla mākslas sižetu un simbolu vārdnīcā Mēdeja tiek aprakstīta galvenokārt kā "Jāsona sieva, kaislīga un greizsirdīga sieviete". Otrs bieži sastopams Mēdejas raksturojums ir saistīts ar viņas maģiskajām buršanas spējām. Bet no kurienes nāk un, kas ir pati Mēdeja?

Attēls 2. Anselms Feuerbahs. Mēdeja.

MĒDEJA.

Mēdeja ir Kolhīdas cara un okeanīdas Īdijas (dieva Okeāna un Tefīdas meita) meita. Pēc citas versijas, Mēdeja ir Hekates, mēness gaismas, visa noslēpumainā un maģijas aizbildnības, raganu dievietes meita. Jāpiemin, ka Mēdeja ir arī Saules dieva Hēlija mazmeita. Norāde uz Mēdejas radniecību (līdz ar to daudzu īpašību ģenētisko pārmantotību) ar ugunīgo dievu stāstos ir sastopama un nozīmīga turpmākā analīzē. Mēdeja zināja kā tikt galā ar Hēlija dāvinātajiem ugunīgajiem vēršiem, Mēdejas aizbraukšana debesīs ratos, kuros iejāti drakoni, un līdzīgi motīvi tiek bieži pieminēti. Mēdejai tuvos rados ir arī tēva māsa Kirke. Burve, kas daudz pazīstama no Odiseja piedzīvojumiem. Kad Odiseja klejojumi noveda viņu pie Kirkes salas, viņa ar savu burvju dziru pārvērta ceļotājus par cūkām un, diezgan ilgu laiku, noturēja uz salas. Mēdejas un Kirkes tēliem ir daudzas līdzības: burves spējas, impulsivitāte un atriebīgums, sadistiski mazohistiska ciešanu melanholija, nogalināšanas pieredze (Kirke noindēja savu vīru), nepieciešamība bēgt no vajāšanas, sarežģītas attiecības ar vīriešiem u.c.

Vairākas Mēdejas iezīmes, piem., spēja atdzīvināt mirušos, lidot pa gaisu u.c. ļauj pieņemt, ka sākotnēji Mēdeja tika godāta kā dieviete un tikai laikam ejot Mēdejas tēls kļūst tuvāks reālai sievietei. Iespējams, ka Mēdejas tēlā savijušies Kolhīdā godātās saules dievietes, fesāliešu pasaku varenās burves un korintiešu eposa varones iezīmes. (ME, 208.lpp.)

Attēls 3. Sendijs F. Mēdeja. 1868.

MĒDEJAS ARHETIPISKĀ TĒLA ANALĪZE.

Viena no būtiskām K.G.Junga analītiskās psiholoģijas jeb jungiānisma iezīmēm ir tautas folkoloras, pasaku un mītu tēlu analīze, aplūkojot tos cilvēka iekšējās jeb intrapsihiskās pasaules kontekstā un, īpašu uzmanību pievēršot arhetipiem.

Cilvēku uzkrātā pieredze, kopīgie motīvi visās pasaules kultūrās palīdz atklāt arhetipus. Tie ir kolektīvās bezapziņas veidotie un uzturētie pirmtēli jeb pirmatnējie modeļi, kas izpaužas tautu mītos, pasakās, tautasdziesmās, sapņos un arī mākslā. Apziņai nav tiešas pieejas arhetipiem, bet to dažādos aspektus var iepazīt caur atšķirīgiem arhetipiskajiem tēliem jeb simboliskajiem tēliem (Neumann). Tā piemēram, Lielās Mātes arhetipa (kas ir viens no feminitātes arhetipa aspektiem) dažādās šķautnes: pozitīvās, negatīvās, var ieraudzīt gan caur Madonas, gan raganas arhetipiskajiem tēliem. Jo arhetipiskais tēls ir tuvāk bezapziņai, mazāk apzināts, tad arhetipiskais tēls ir arhaiskāks, mežonīgāks, neviennozīmīgāks, piem., Lielās mātes arhetips var būt atspoguļots arī caur meža, okeāna un haosa simboliem.

Kad analītiskās psiholoģija runā par arhetipiem, arhetipiskajiem tēliem, tā nenorāda tik daudz uz konkrēto subjektu, kas eksistē kādā noteiktā telpā un laikā, bet gan uz iekšējiem, cilvēka dvēselē eksistējošiem tēliem, kuru simboliskās izpausmes mēs varam novērot caur simboliem un mītiem (Neuman).

Junga analītiķis E.Neimans (Erich Neumann) uzsver, ka arhetips pirmkārt, izpaužas un nosaka cilvēka neapzināto uzvedību. Arhetipam piemīt noteikta struktūra, ko veido sarežģīts psihes tīklojums, kas ietver arhetipa dinamiku, simbolikas un sajūtu, jūtu lādiņu, arhetipa centru un apvienojošo, pašu arhetipu. Arhetipa dinamiskā komponente ienes noteiktu attīstību, ko pavada spēcīgs emocionālais fons. Ja mēs izjūtam spēcīgu pārņemtības sajūtu ar kaut ko, tad tas ir saistīts ar arhetipiskās enerģijas izpaušanos.

Grieķu mitoloģijas Olimpa dievi savā būtībā ir aplūkojami kā arhetipisko tēlu panteons, kuru daudzveidīgās šķautnes Eiropas kultūrā, cilvēku dzīvē ikdienā dzīvo un attīstās joprojām.  Eiripīda aprakstītā Mēdejas traģēdija atsedz daudzus feminitātes t.sk. sievas, pāra attiecību  un mātes arhetipa aspektus, kurus šajā rakstā mēģināšu nedaudz ieskicēt.

Centrālais mīta un Mēdejas traģēdijas motīvs nenoliedzami ir nodotas sievas, sievietes ciešanas. Ar savām burvju spējām un mīlestību Mēdeja ir palīdzējusi sasniegt to, ko viņas vīrs Jāsons ir vēlējies: zelta aunādu, statusu sabiedrībā, viņa ir atbalstījusi viņu it visā, bijusi uzticams dzīves draugs, sieva un viņiem ir kopīgi bērni, kad Jāsons izlemj aprecēt karaļa jauno meitu. Eiripīda traģēdija sākas ar aukles sakāmo par Medejas ciešanām:

"VIss tagad citādi - cieš dziļi viņas sirds",

Jo Jāsons manu kundzi, bērnus atstājis,

Ar pašu valdnieknamu sācis draudzēties -

Kreonta meitu prec, kas valdnieks zemē šai,

Un nelaimīgā Mēdeja ir atstāta.

Tā skaļi kliedz par zvērestiem, kas doti tai,

Tā uzticību, dievu svēto varu sauc

Par liecinieku, kā Jāsons mīlu atmaksā.

Bez ēdiena tā guļ un skumjās dziļi slīgst;

Tai asaras plūst dienu, nakti aumaļām,

Pēc tam, kad dzirdēja, ka vīrs to pametis.

Tā acis augšup nepaceļ, kā piekalta

Pie zemes seja tai; ir kurla Mēdeja

Pret draugu mierinājumiem kā viļņos klints.

Eiripīds. Mēdeja. 20.-30.r. Aukles monologs.

Katra sieviete, kura piedzīvojusi nodevību no tuva drauga vai vīra varētu atpazīt sevī Mēdejas ciešanas un izmisumu. Šajā jūtu reakciju nemainīgumā, cauri gadsimtiem, atspoguļojas nodotas sievietes arhetipiskā pārdzīvojuma stīga. Neēšana, negulēšana, nerimtīga raudāšana, milzīgas un dziļas zaudējuma skumjas un sāpes, tāds kā sastinguma stāvoklis, dvēseles ciešanas par ievainotu uzticību, fiziskas sāpes, pašizolēšanās un dusmas - tā var raksturot nodevības pārdzīvojumu, ko dažādā ilgumā un intensitātē piedzīvojusas sievietes tūkstošiem gadu senā vēsturē un mūsdienās. Emocionālas sāpes var būt tik lielas, ka tās nevar atsķirt no fiziskām. Sieviete var pat stundām ilgi, no ārpuses it kā sastingusi gulēt, raudāt vai mēmi skatīties tukšumā. Vai gluži pretēji, haotiski rosīties, bet bērniem, saimniecībai, darbam, sociālajai dzīvei, šajā stadijā, praktiski nav iespējams pievērsties. Neaprakstāmas skumjas, ciešanas un vēl vāji apzinātas nojausmas, ka nekas vairs nekad nebūs kā bijis. Arī, ja Jāsona uzvedība būtu citāda un viņš nožēlotu izdarīto, censtos atgūt Mēdejas labvēlību, tomēr notikušās izmaiņas gan Mēdejā, gan Jāsonā, gan situācijā un abu mijiedarbībā ir neatgriezeniskas.

Marija Kallas Mēdejas lomā P.PAzolīni filmā "Mēdeja"

Attēls 4.  Marija Kallasa Mēdejas lomā P.Pazolīni filmā "Mēdeja", 1969.

Cik var noprast no mīta un traģēdijas, līdz ar precībām ar Jāsonu Mēdeja pilnībā pārņem sievas lomu. Tā kļūst par viņas galveno dzīves lomu, blakus mātes lomai. Varētu pieņemt, ka Mēdejas ciešanas pastiprina ne tikai Jāsona neuzticība, uzticēšanās zaudēšana un pārmaiņu nojausma, bet lielākā mērā, sievas lomas zaudēšana, ko Jāsons solīdams precēties ar citu būtībā iznīcina.  Sievietēm, kuras visu dzīvi veltījušas pavardam, mājīgumam, bērnu audzināšanai un rūpēs par ģimeni, vīru, šīs lomas zaudējums var likt izjust visdziļāko krīzi, justies mirušai, it kā nekā cita vairs pasaulē neeksistētu un visa dzīves jēga būtu zudusi. Tā tas arī, savā ziņā, ir. Jo sievietei mazāk ir attīstītas citas lomas dažādās dzīves jomās: profesionālā, sociālā, hobiju u.c., jo sievas, mājas pavarda lomas uzturētājas lomas zaudēšanas krīze var noritēt sāpīgāk. Bez daudzām izmaiņām mūsdienu sabiedrībā un kultūrā, iespējams arī "Jāsonu" daudzums draugu, radu, vecāku un vecvecāku vēsturiskā pieredzē, daudzas sievietes intuitīvi attur no būšanas tikai vienā lomā.

Sievas lomas zaudējuma motīvā iezīmējas vairāki analīzes virzieni. Pirmkārt, viena no spilgtākajām sievietes vecuma attīstības krīzēm var būt saistīta ar izmaiņām sievas un mātes lomās. Bieži tās sasaistās ar sievietes pusmūža krīzi. Sievietes un vīrieša attīstības etapos ir gana daudz kopīgas un arī atšķirīgas iezīmes. Sievietes pusmūža krīzes "trigers" viennozīmīgi var būt vīra neuzticība, kā arī seksuālās intereses pret sievu zaudēšana. Atcerēsimies arī Klarisas Pinkolas Estesas grāmatā "Skrienošās ar vilkiem" minēto pasaku par roņādu. Kad ir būts par sievu, kalpots ģimenei, pavardam un bērniem, sieviete sāk justies izsmelta un tukša, kaut ko zaudējusi. Pēc senās pasakas stāstījuma, viņai ir nepieciešams atgūt savu roņādu. Tas nozīmē atgūt savu ES, savu būtību. Kas ir sievietes ES, individuācijas ceļš, kad viss, kas iepriekš ir bijis nozīmīgs, un arī ikdienišķais, būtiski mainās? Nav vairs tik nozīmīgas rūpes par bērniem, par pavardu un mājdzīvniekiem, rūpju fonā zudusi jaunība, ķermenī sāk notikt nozīmīgas izmaiņas (ķermeniskā, nenoliedzami arī ir viena no sievietes būtiskām identitātēm)  un viss dzīvē pakāpeniski mainās. Vīra neuzticība var aktualizēt šos kritiskos sievietes dzīves jautājumus, lai arī sākumā tēma šķiet ir tikai par vīra neuzticību un nodevību.  Ļoti bieži var novērot, kā sievietes pusmūžā pēc vīra aiziešanas, pēc ciešanu fāzes, ārēji uzplaukst, atrod jaunas nodarbes, hobijus un pārdzīvo būtiskas iekšējās pārvērtības. Motīvs, ka sievietei krīzē palīdz atgriešanās pie savas būtības atspoguļojas tikšanās ar Aigeju. Aigejs ir ar mieru uzņemt izraidīto Mēdeju Atēnās, jo viņa var viņam palīdzēt ar savām burvju spējām tikt pie bērna. Būtībā, Mēdeju glābj vecās prasmes, kuras tiek izmantotas pozitīvā veidā - bērna radīšanā.  Šajā brīdī Mēdeja varētu apstāties un glābties, neizmantojot savas burvju spējas graujošā, destruktīvā veidā atriebei, naidam un greizsirdībai, bet šis nav tas stāsts. Mēdejas stāsts ir par to kā sieviete nespēj apturēt destruktīvo enerģiju.

Turpinot sievas lomas zaudējuma motīvu analīzi, otrkārt, sievas lomas zaudējums paver partnerattiecību un ģimenes attīstības krīzes jautājumus. Jebkuras partnerattiecības piedzīvo savu dinamiku un attīstības etapus. Attiecību veidošanās, ģimenes ligzdas vīšana, rūpes par kopīgās mājas un saimniecības izveidi, bērnu dzimšana un audzināšana, ikdienas dzīves organizēšana un ļoti daudz rūpes. Tad pienāk brīdis, kad kaislības rimušās, dzīve ir sakārtojusies, bērni pietiekoši patstāvīgi vai jau izlidojuši no ligzdiņas ("tukšās ligzdas" stadija ģimenei), ritms kļuvis mierīgāks un rutinēts. Pārim rodas daudzi vairāk vai mazāk apzināti jautājumi, kurus varētu saukt par "ģimenes vecumposma krīzi", jo tie ir diezgan līdzīgi gan individuālā, gan ģimenes kontekstā: vai tas ir viss? Ko mēs turpmāk un vai darām kopā? Kāda ir bijusi mūsu dzīve kopā un ko mēs gribam darīt citādi, vai turpināt? Pāra attiecības un individuālā attīstība ir cieši saistīta. Partnera pusmūža krīze var aktualizēt partnerattiecības un krīze partnerattiecībās var aktualizēt individuālās attīstības krīzes.

Atgriežoties pie Mēdejas sākotnējā ciešanu stāvokļa, man šķiet būtiski pieminēt apkārtējos cilvēkus, kuri ir tuvi sievietei. Eiripīds atvēl diezgan būtisku lomu gan aukles, gan audzinātāja tēliem. Tie ir tie, kas rūpējas par bērniem, atspoguļo Mēdejai viņas stāvokli, jo ne vienu, ne otru Mēdeja pati nevar. Apkārtējie draugi, tuvinieki var būt satraukti (un pamatoti) par sievietes stāvokli - kas nu būs? Kas nu būs, kas notiks? Un tiešām, laikam neviens nevar paredzēt kā katra sieviete iziet no šīs sākotnējās ciešanu stadijas un, kāda būs sievietes pretreakcija:

"Es baidos, viņu pazīstot, ka nenotiek

Kas ļauns, ka istabā, kur viņai guta stāv,

Tā asu dzelzi savā sirdī neietriec

Vai Kreontu un jauno vīru nenodur,

Vēl likstas lielākas uz galvas krādama.

Tā drausmīga - nav viegli svinēt uzvaru

Pār to - bez cīņas nepadosies pretiniekam."

Eiripīds. Mēdeja. 45.r. Aukles monologs.

Auklīte it kā iezīmē apkārtējo cilvēku bažu dažādos iemeslus, jo sievietē sākotnējā pasīvi mazohistiskā, depresīvā stadija un apslāpētās dusmas var pāraugt gan autoagresijā t.i. agresijā pret sevi, gan agresijā pret vīru un citiem cilvēkiem. Ja sākumā neēšana, nedzeršana var būt saistīta ar jūtu pārpilnību un primāru nepieciešamību tikt galā, konteinerēt savas jūtas, tad vēlākās stadijās savu vajadzību ignorēšana var izpausties kā autoagresija vai iežēlināšana, lai iegūtu papildus atbalstu vai iežēlinātu savu vīru, un arī kā atriebība: Redziet kā es ciešu!, Bez Tevis mirstu! Nomiršu un, tad nožēlosiet par mani! Milzumdaudzu, pretrunīgu jūtu gūzma ir jāizjūt un jāizšķetina sievietei šādā stāvoklī. Atbalsts no ārpuses ir ārkārtīgi nepieciešams, lai arī ne vienmēr var saprast kādu atbalstu sniegt, kas ir tas, kas palīdz labāk pārvarēt ambivalentās jūtas.  Var teikt, ka Mēdejas traģēdija lielā mērā radās no nespējas ieklausīties apkārtējo cilvēku bažās un ieteikumos neattīstīt atriebības plānus.

Domājot par Mēdejas milzīgajām ciešanām un atriebības kāri, neviļus jāskatās uz Jāsona un Mēdejas mīlas stāsta sākumu, kas nesākas ar abpusēju kaislīgu iemīlēšanos vai pakāpenisku romantisku attiecību veidošanos. Eiripīds vairākkārtīgi, caur dažādiem tēliem,  Mēdejas mīlu sauc par aklu. Atcerēsimies, ka Mēdejā mīlu uzbūra Erots pēc Hēras un Atēnas lūguma, lai glābtu Jāsonu palīdzētu viņam iziet cauri necilvēcīgajiem pārbaudījumiem. Dievu iejaukšanās, psiholoģiskā skaidrojumā, varētu nozīmēt kompleksa (kas savukārt, sakņojas arhetipā) aktivizēšanos. Nenobriedušam, jaunam, traumētam vai uz līdzatkarīgu attiecību orientētam Ego nav izredžu pretoties šādām arhetipiskām, "dievu" enerģijām. Jebkura iemīlēšanās ir enerģija pret kuru pretoties ir grūti, kur nu vēl tādos komplicētos apstākļos.

Attēls 5. Džons Vaterhauss (John William Waterhouse) Mīlestības filtrs. 1913.g.

Sižetā mīlestības sākuma motīvs ir sievietes vēlme palīdzēt vīrietim tikt galā ar grūtībām, kuras viņš bez citu palīdzības nespēs. Mītu varētu aplūkot arī no vīrieša attīstības puses un sievietes, animas lomu vīrieša individuācijas ceļā, bet šajā rakstā pieturēšos pie sieviešu individuācijas aspektiem. Motīvs liek atcerēties līdzatkarīgu, atkarīgu attiecību modeļa veidošanos, īpaši, ja iet runa par atkarīgu vīrieti, vīrieti Upura pozīcijā un sievieti Glābēja pozīcijā. Latviešu literatūras klasikā līdzīgi attiecību modeļi ir nereti sastopami: R.Blaumaņa "Ugunī" Edgara un Kristīnes atiecībās, "Pazudušajā dēlā" - llzes un Krustiņa, Pūt vējiņi Baibas un Ulda attiecībās. Šajos uzvedības modeļos ir tipiski, ka sieviete uzsāk attiecības ar vīrieti caur glābšanu, palīdzēšanu vīrietim, upurējot kaut ko nozīmīgu no savas dzīves vai savu dzīvi kopumā.  Tas sasaucas arī ar iepriekš aprakstīto sievietes vecumposma krīzi un simbolisku nepieciešamību atgūt "roņādu". Šajā kontekstā arī sakrīt upurēšanas tēma un līdz ar to kļūst skaidrāks Mēdejas ciešanu skaudrums un atriebības nepieciešamības intensitāte. Paliek jautājums vai nodevība ir skaudrāka, ja paši uzskatām, ka ir nests bezjēdzīgs upuris, vai arī nodevība un pamešana rada sajūtu, ka kaut kas ir darīts velti, līdz ar to upurēts, šajā gadījumā ar negatīvu nokrāsu t.i. atdots bez labuma, jēgas un izdevīguma sev. Režisora Larsa fon Trīra (Lars Von Trier) filmā (Medea,1988.) Mēdejas izmisīgā atsaukšanās uz kopīgo pagātni, uz viņas palīdzību Jāsonam un dzīvības glābšanu, viņas dotajiem upuriem un Jāsona lauzto zvērestu, tik spēcīgi izskan dažos vārdos: "Jāson, vai atceries? Jāson, vai atceries?"

Alfons MuhaAttēls 6. Alfons Muha (Alfons Maria Mucha). Medeja. 1898.g.

Mēdejas stāsts stāsta par to, cik tālu var nonākt nodota sieviete milzīgā naidā un greizsirdībā, ja arhetipiskā enerģija netiek laicīgi apvaldīta. Ja aklā mīlestībā cilvēks spēj sevi upurēt, atdot, ziedot otram, paveikt neiespējamo par labu otram, tad greizsirdība ir pretstats aklai mīlestībai - cilvēks var izdarīt jebko, lai kaitētu otram. Iespējams šīs divas parādības ir savstarpēji saistītas un izriet viena no otras. Greizsirdība ir pazīstama arī kā skaudība pret cita laimi. Greizsirdība ienāk, kad otra laime, jo skaudrāk izgaismo pamestā ciešanas. Dusmas un naids, vēlme iznīcināt jaunizveidoto idilli ir greizsirdības pavadones. Ja partnerattiecību, ģimenes, uzticēšanās jautājumi skar abus partnerus un ir risināmi kopā, tad greizsirdībai ir piederība. Greizsirdības jūtas pieder un ir risināmas katram individuāli. Mēdejai ir vairākas iespējas apstāties un nenonākt līdz bērnu nogalināšanai: gan auklītes un audzinātāja bažās, brīdinājumos, gan Aigeja palīdzēšanā, gan sarunās ar Jāsonu. Viņas dusmas un greizsirdība aizvien vairākiegūst noteiktas aprises un plānu, pēc kā seko līgavas un bērnu nogalināšana.

Mēdejas mīta emocionāli vispiesātinātāko, traģiskāko - brīdi bērnu nogalināšanu, var aplūkot no vairākiem skatu punktiem. Traģēdijas kontekstā Mēdeja soda Jāsonu, sagādājot viņam vislielākās ciešanas no iespējamām, atņemot viņam bērnus, atņemot viņam nākotni caur bērniem, sāpinot Jāsonu visbriesmīgājā veidā.

Tu nespēsi, kad mani esi atstājis,

Vairs laimīgs būt un zoboties par Mēdeju.

Ne līgava, ne tēvs, kas viņu deva tev,

Bez soda mani trimdā padzīt nespēja.

Ja patīk tas, par lauvu mani vari saukt,

Par Skillu ar, kas Tirrēnijas klintīs mīt,

Bet savukārt tev sirdī dziļi iedzēlu!

.....................................................

Jā, gan! Bet sāpes rimst, ja tu vairs nesmejies.

Eiripīds. Mēdeja.1350.1360.r. Mēdejas dialogs ar Jāsonu.

Nereti šis Mēdejas rīcības motīvs ir vērojams arī mūsdienās. Protams, ne tik burtiski ar bērnu nogalināšanu, bet piemēram, sieviete aizliedz tēvam tikties ar bērniem, vai nostāda bērnu pret tēvu. Pamata motīvs, sāpināt tēvu caur bērniem ir tas pats. Savukārt, ja aplūkojam bērnu nogalināšanas motīvu saskaņā ar Lielās mātes arhetipu, tad bērnu nogalināšana piemīt Lielās mātes negatīvajiem aspektiem. Apēst, nogalināt, izrīkoties kā gribas ir negatīvās Mātes arhetipiskā tēla privilēģija. Daudzu tautu kultūrā ir sastopami šausmīgi raganveidīgi radījumi, kas nogalina bērnus. Bērni, šajā gadījumā, ir kā mātes pielikums, tie nav autonomas un neatkarīgas būtnes. Mēdeja ir tik pārņemta ar savām jūtām un ciešanām, ka bērni kļūst par objektiem, par cīņas ieročiem. Kaut kādā ziņā bērni sievietei vairs nav vajadzīgi. Iespējams tas ir saistīts ar ievainoto sievietes/mātes lomu, kas krīzes situācijās var zaudēt savu aktualitāti un sieviete, kas pirms tam ir bijusi gādīga māte, pēkšņi var pārtraukt pat interesēties par bērniem. Arhetipu kontekstā jāpiemin arī Ēnas arhetips.

Viennozīmīgi, ka Mēdejas stāsts stāsta arī par daudziem sievietes Ēnas aspektiem. Sievietes impulsivitāti, atriebības kāri, nespēju tikt galā ar savu greizsirdību un ciešanām, kā arī bērnu izmantošanu atriebībā pret vīru.

Mēdejas mīts un traģēdija paver aizvien jaunus un jaunus sievietes būtības aspektus, kas ir nemainīgi no sen seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Mēdejas tēls, kādai noteiktai dzīves situācijai: nodevībai, kas saistīta ar patiesi komplicētu un sarežģītu jūtu, domu un uzvedības modeļu  gammu dod vārdu un ietvaru, kas var palīdzēt iziet šim dzīves izaicinājumam.

Mēdeja - skumjas pēc atriebības. Gan kā skumjā ciešanu tēla atriebība, gan paliekošās skumjas pēc paveiktās atriebības. Skumjas un sērošana ir vienas no centrālām jūtām, kas ir dusmu, naida, greizsirdības fonā. Dziļi sērojošas sievietes ciešanas ir Mēdejas stāsts.


Izmantotā literatūra.
Mitoloģijas enciklopēdija. 1.sējums. -R.:, "Latvijas enciklopēdija", 1993.-320 lpp., il.
Sengrieķu literatūras antaloģija. Sast. Fomina T., Ķemere I., Paparinska V., Rūmniece I., - R.:, Zvaigzne, 1990. - 364 lpp.
Sengrieķu traģēdijas. Sast. Feldhūns Ā. No sengrieķu val. tulk. Ģiezens A., Novackis H., Feldhūns Ā. Fridrihsona K. ilustrācijas. - R.: "Liesma", 1975. - 407 lpp., il.
Greek Mythology Ling by Carlos Pallada. http://www.maicar.com
Hall J. Dictionary of subjects and Symbols in Art. 2.Ed. -  NY,Westview Press, 2007. -408p.
Greek Mythology. http://www.greekmythology.com
Нойманн Э. Великая мать./Глубинная психология и психоанализ - М.: "Добросовет", Изд-во "КДУ", 2012. -410 с.,ил.

Izmantotie attēli:

1. Lū Karls (Loo Carl). Mēdeja un Jāsons. 1759.g.
2. Feierbahs Anselms (Feuerbach Anselm). Mēdeja.
3. Sandijs Frederiks (Sandys Frederick). Mēdeja. 1868.g.
4. Marija Kallas Mēdejas lomā P.Pazolīni filmā "Mēdeja", 1969.g.
5. Džons Vaterhauss (John William Waterhouse) Mīlestības filtrs. 1913.g.
6. Alfons Muha (Alfons Maria Mucha). Medeja. 1898.g.

Hermeja spārnos jeb "Esmu pārāk jauns, lai būtu vecs!"

9. okt. 2016

Pusmūža krīze ir vārdu salikums, kas līdzīgi kā rudens depresija vai izdegšana darbā tiek diezgan bieži, apzinātāk vai mazāk apzināti, ar humoru vai nopietni lietots ikdienā. Viena no tipiskākajām situācijām ar, ko to asociējam ir, kad sirmie vīri, kuru dzīves ir bijušas gana stabilas un mierīgas, pēkšņi piedzīvo brīnumainās pārvērtības: viss ierastais, ikdienišķais kļūst nepatīkams, viņi mēģina iekarot jaunas sirdis un jaunas virsotnes, metas dēkās, kļūst seksīgāki un jauneklīgāki uzvedībā, izjauc vecās partnerattiecības, pamet ģimeni, dzīvo ar mīļākajām vai veido jaunas stabilākas attiecības,  atkal precas un kļūst atkal par tēviem, aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem, pērk sportiskas mašīnas, maina stilu utt. Vienvārd' sakot: viņi cenšas būt jauni! Tas nozīmē, nevis radīt nepieciešamās jaunās izmaiņas garīgajā pasaulē un dvēselē, bet ārēji atgriezties pie jauneklīgākās uzvedības, it kā jauninājumiem dzīvē. Hermeja - jaunā, skaistā, veiklā un mānīgā dieva, arhetipiskā enerģija var pārņemt cilvēku un kļūt par lielu izaicinājumu šajā dzīves posmā. Hermeja tēls atspoguļo arī dvēselē uzjundījušās pārmaiņas un simbolizē būšanu pārmaiņu procesā. Jaunā vilinājumam ir praktiski neiespējami pretoties.  Hermeja jaunības vilinājums sola, ka viss būs no jauna, viss būs skaistāk, labāk un, ka ir dota iespēja, ko piedzīvot otreiz: attiecības, profesiju, nerealizētās aktivitātes, jaunības enerģiju, cerības un sajūtas, ka viss vēl ir priekšā. Bet bez pārmaiņu vējiem, Hermejs nes daudz maldu, kuriem jāiziet cauri pusmūža krīzē.
Literatūras un rakstu daudzums, radu, draugu, slavenību, kā arī pašu pieredze norāda, ka praktiski visus  cilvēkus būtiski ietekmē pusmūža krīzē notiekošais. To nevar noliegt, ka kādā vecumā ar mums sāk notikt procesi, kurus dažkārt ir pat grūti kontrolēt un apzināt.
Cilvēka dzīve ir cikliska, ar noteiktiem savstarpēji saistītiem, nepārtrauktiem etapiem. Katram etapam ir savs nolūks un uzdevums. Viens no nopietnākajiem, ir pusmūža krīzes vecumā, kad aktivizējas daudzi mūsu iekšējie dvēseles procesi, kuriem piemīt ārkārtīgi spēcīga enerģija un ir ietekme uz pilnīgi visām dzīves jomām: ģimene, attiecības, darbs, atpūta u.c. Kā raksta Junga analītiķis M.Šteins: "Pētot pusmūža krīzes jautājumus, visvairāk es biju pārsteigts cik dziļi šis process pārņem visu cilvēka psihi! Cilvēka fundamentālā vienotības sajūta iztur tādu pārbaudījumu, kas ir gandrīz uz sabrukuma robežas."


Pusmūža vecums ir dziļas transformācijas periods, kas var ilgt daudzus gadus. Ja transformācija nenotiek, tad cilvēks it kā atgriežas iepriekšējo vecuma periodu uzdevumos un atbildībās, līdz atkal nonāk pie "atliktajiem" pusmūža krīzes jautājumiem vēlāk. Savukārt tie, kas pārdzīvojuši šo smago periodu, nekad vairs nebūs tādi kā iepriekš. Vienus pusmūža krīze salauž vai atmet iepriekšējos attīstības periodos, bet citiem tā paver jaunas dzīves durvis ar dziļāku, plašāku garīgās izaugsmes telpu.

No pusmūža krīzes radītās fragmentācijas, neskaidrības, māņiem, dzīves virziena un mērķu zaudējuma, bailēm un iekšējiem konfliktiem, kā arī milzīgākajām skumjām par pagājušo, zaudēto un nepiedzīvoto, dzimst jauna veida, transformēta cilvēka iekšējās pasaules vienotība. Tā ir tāda cilvēka vienotība, ko viņš nekad iepriekš nav piedzīvojis. Lai līdz tam nokļūtu ir jāiziet garš un pārbaudījumiem pilns ceļš.

M.Šteins savā grāmatā "Mūža vidū: Jungiāniskā pieeja" raksta, ka vissvarīgākais psihes attīstības moments pusmūža krīzē ir saistīts ar fundamentālām izmaiņām cilvēka identitātē - no Ego identitātes, uz Patības identitāti.  Pusmūža krīzes transformācijas procesus ir grūti pat aptvert. Tie ir tik nozīmīgi cilvēka attīstībā, ka nosaka visu turpmākās dzīves kvalitāti, mērķus, vērtības un to kā cilvēks nodzīvo savas dzīves atlikušo daļu. Ja transformācija nenotiek, tad pēc ārēji radītā, ārējo notikumu radītās pacēluma un atjaunošanās sajūtām, atkal atgriežas skumjas, bailes, apjukums un dzīves bezjēdzīguma sajūta. Atgriežas jūtas, kas ir pārmaiņu nepieciešamības vēstneši. Ja cilvēks turpina mainīt tikai ārējo dzīvi, nevis iekšējo, tad apmierinātības periodi var samazināties un, lai izvairītos no nepatīkamām jūtām ir nepieciešami aizvien jauni un jauni ārēji stimuli. Vecumā dabīgi samazinās fiziskā vitalitāte, enerģija, palielinās fiziskās kaites un agri vai vēlu, cilvēks cīņu ar vecumu zaudē.

Pusmūža krīzes laikā, kad iepriekšējā identitāte vairs "nedarbojas", bet jauna vēl nav izveidojusies, cilvēks patiesi var justies kā robežstāvoklī, kā pakarināts gaisā. Dažkārt kā miglā neskaidri. Bailes no nezināmā un psiholoģiski grūtais stāvoklis bieži liek atgriezties pie iepriekš pārbaudītiem uzvedības modeļiem, kas kopumā palīdz, bet īslaicīgi. Īslaicīgi, jo psihes procesi ir orientēti uz individuāciju, attīstību un agri vai vēlu nepatīkamie pārmaiņu vēji, negatīvās pusmūža krīzes jūtas un uzdevumi atkal liek par sevi manīt, lai cik no tiem gribētos izvairīties. Tā attīstība notiek tādā spirālveidīgā, turp-atpakaļ procesā.

Viens no galvenajiem uzdevumiem pusmūža krīzē ir aktivizēt cilvēka garīgos spēkus un mainīt psihiskās enerģijas avotus, mazinoties fiziskam spēkam vecumā. It kā mainās mūsu redzes loka fokuss un virziens: no ārējā uz iekšējo. Dažkārt tikai pusmūža krīzē cilvēks pirmo reizi paver savas apziņas lukturi uz iekšpusi un ieskatās savā krēslas pasaulē. Tas var būt biedējoši un satraucoši, bet tieši psiholoģiskās krīzes ir veids kā attīstīties, labāk sevi izprast un piekļūt, ieraudzīt savu dvēseli. Tad, kad mēs esam sagrauti, ciešanās un sāpēs, kad iekšēji mūsos kas lūzt un mēs sajūtam pat fizski kā darbojas psihe un mainās neironu tīkla ceļi, mēs jūtam, kas mēs esam daudz izteiktāk. Cik dziļi un pretrunīgi var būt mūsu dvēseles slēptie stūri, un vienlaicīgi tas viss ir savstarpēji tik saistīts un nozīmīgs, lai cik labs vai slikts tas tiktu vērtēts. Pusmūža krīzes ciešanas pastiprina nojausma, ka tik tiešām dzīve ir nogrieznis ar beigu punktu. Ja iepriekšējās dzīves stadijās nāves jautājumi ir salīdzinoši neaktuāli, tāli un skar citus, tad pusmūžā tie kļūst personīgi un reāli. Lai arī mans mūžs būtu atvēlēts visgarākais pasaulē, tas ir ierobežots. Vēl jo vairāk, pusmūžā mēs sākam aptvert, ka otrās dzīves daļa būs jāpavada pieaugošā novecošanā. Ja līdz tam viss dzīvē ir gājis tik uz augšu, tad pēkšņi ir jāaptver, ka ir jāsāk iet uz leju. K.G.Jungs asociē cilvēka dzīves ritumu ar saules ceļu debesīs. Tā aust, sasniedz debesu vidu un pakāpeniski noriet. Tā paiet arī dzīves ceļš.
Pusmūžā aktualizējas arī personīgās Ēnas izaicinājumi. Dzīves laikā izdarītais, izveidotais vairs nevar tikt aplūkots tikai pozitīvā, vai kā citādi, vienpusīgā gaismā. Šajā periodā, dvēseles vēlme un nepieciešamība ir paskatīties citādi, paskatīties plašāk un dziļāk uz paša dzīvi, izvērtēt to. Ja mēs šo iekšējo impulsu cenšamies apspiest, ignorēt, tad aizejam pa māņu ceļiem un ilgtermiņā nodaram sev pāri. Sekas var būt neapdomīgi lēmumi, šaubīgi darījumi, straujas iemīlēšanās un ātri attiecību lēmumi, saslimšanas, depresija, emocionāla izolēšanās, vienpusīga atīstība, bezjēdzīguma jūtas utt.

Līdz ar Ēnas iepazīšanu, visbiežāk notiek būtiskas izmaiņas arī cilvēka ārienē t.i. Personas daļā. Līdz ar iekšējām izmaiņām, cilvēks meklē arī jaunu ārējo veidolu.

Pusmūža krīzes jautājumi ir izaicinoši un tos nevar atrisināt ārēji. Iekšējais darbs un sevis pārvarēšana, apzināšanās palielināšana, dziļāka, garīgāka izpratne par sevi, dzīvi un pasauli, kā arī neizmaināmā mūžības procesa pieņemšana palīdz iziet cauri nezināmajam.




Izmantota M.Šteina grāmata: Stein M. In Midlife: A Jungian perspective. -ASV,Spring Publication, Woodstock, 1998., 155p.

Rakstu sagatavoja Ieva Lāss

www.jungiansandplay.lv



Mana-personības arhetips

9. aug. 2016

Simbolu un arhetipu iepazīšanas ceļos esmu nonākusi pie satikšanās ar Mana arhetipu jeb Mana-Personība. Angliski - Mana-personality. Vāciski - Mana-persönlichkeiten. Lai tekstā nerastos juceklis ar piederības vietniekvārdu "mana" un mana arhetipu, tad turpmāk tekstā arhetipa nosaukumu rakstīšu ar lielo burtu - Mana.

Manas vārda pirmsākumi ir meklējami Austronēzijas valodās ar nozīmi spēks, efektivitāte, prestižs, kur lielākoties spēks un jauda ir ar pārdabisku nozīmi. Polinēziešu, Malaiziešu, Melanēziešu u.c. kultūrās Mana ir viens no svarīgākajiem garīgajiem konceptiem. Melanēziešu valodā Mana nozīmē svētums, dievišķais. Mana ir  garīgais spēks, kura izcelsme saistīta ar pārdabiskiem un transcendentāliem spēkiem. Tādejādi, ja cilvēkam piemīt Mana, viņam pieder vara un spēks ietekmēt dotās dzīves situācijas un cilvēkus. Mana vārdu piemēroja cilvēkiem ar īpašu statusu, piemēram, garīgajiem līderiem, vadītājiem, šamaņiem. Manas spēks neglabājas un neizpaužas tikai caur cilvēkiem. Mana var attiecināt uz gariem, noteiktām vietām un nedzīviem objektiem. Mana vārda nozīme ir komplicēta, jo tā ir daļa no liela reģiona seno tautu pasaules uzskata. Tomēr kopumā Manas galvenā nozīme ir pārdabiskas spējas un maģisks spēks. Mana var izpausties labā vai ļaunā veidā, labdabīgi vai apdraudoši.


Rietumu diskusijās Mana ienāk 19.gs., lai raksturotu to, kas ir saucams par transcendentālu, pārdabisku spēks, kas izpaudies caur ārkārtas parādībām vai spējām. Būtībā jebkas, kas atšķirams no parastā, ikdienišķā ir tādēļ, ka darbojas Mana.

K.G.Jungu pārdabiskās un ekstrasensorās spējas aizrāva un interesēja jau no bērnības gan dēļ paša piedzīvotā, gan ietekmējoties no mātes. Viens no pirmajiem petījumiem, iegūstot doktora grādu Cīrihes universitātē, bija Junga doktora disertācija «Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un pataloģiju». Okultie pārdabiskie, ar viņpa­sauli saistītie fenomeni Junga izpratnē ir nevis tum­sonības izpausmes,  kā tolaik bija pieņemts uzskatīt, bet zinātniskas izpētes cienīgas parādības.

7.sējuma raksta "Ego un bezapziņas attiecības", otrajā daļā, kas veltīta individuācijai, K.G.Jungs Mana arhetipam velta atsevišķu sadaļu "Mana-Personība"un nedaudz to piemin arī savā biogrāfiskajā grāmatā "Atmiņas, sapņi, refleksijas".

Mana-Personības arhetipa loma ir nozīmīga individuācijas procesā. Meklējot plašāku informāciju par Mana uzgāju, manuprāt, ļoti veiksmīgi izstrādāto psihes shēmu, kas balstās pēc analītiķes Jolandas Jacobi grāmatas papildinājumiem (the-lucid-movement.tumblr.com). 

Shēma atspoguļo psihes struktūru, bet caur to var aplūkot arī Mana arhetipa vietu individuācijas ceļā, kura nosacītais mērķis ir Self jeb Patība. Individuācijas sākumposms ir tikšanās ar Ēnu, kas viennozīmīgi ir saistīts ar Personas un Ego konfrontāciju. Nākamais posms ir tikšanās ar dvēseli, dvēseles tēlu jeb attiecīgi vīriešiem un sievietēm - Anima/Animus. Tikšanās ar Mana-personību ir trešais individuācijas posms, kas saistīts ar atbrīvošanos no anima/animus arhetipiem, kad notiek  vīrieša psiholoģiskā atbrīvošanās no dēmoniskās animas tēla. Kā raksta Jungs, vīrietis, kurš ir ticis galā ar savu animu, atņem viņai viņas Manu un iegūst to sev. Kā tas ir bijis saskaņā ar senajo Polinēziešu tautu kultūru, ja cilvēks nogalina Mana personību, tad viņš iegūst tā īpašības.

Pilnvērtīga Mana-personība satura izdzīvošana, apzināšanās vīriešiem nozīmē otro un reālo atbrīvošanos no tēva. Sievietēm - atbrīvošanos no mātes. Pēc šī procesa indivīds pirmo reizi dzīvē piedzīvo pilnīgu sevis apzināšanās, esības izjūtu. 

Kā redzams shēmā, Mana-personība ir kolektīvās bezapziņas sastāvdaļa, kas novērojama caur vispārzināmiem vīriešu arhetipiskajiem tēliem, piemeram, vadoņa, viedā vīra, burvja, svētā, garu un cilvēku vadoņa, Dieva drauga tēlos. Dziednieces, raganas, viedās, sirmās māmuliņas u.c. arhetipiskie tēli atspoguļo Lielās mātes arhetipa Mana-personības aspektus.

Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jūti īpašu varu, spēku atbrīvošanos, zināšanas, spējas un iespējas noteikt situācijas vai citus cilvēkus, ietekmēt notiekošā attīstību. Tajā ir daudz arī narcistisko aspektu. Atminos, ka Junga analītiķe G.Teivāne, atgriežoties no konferences Čehijā, pieminēja analītiķes Verenas Kast vārdus : "Individuācija nevar notikt bez noteiktas narcisma devas". Tagad man ir sajūta, ka iespējams V.Kast teiktais ir saistīts arī ar Manas ienākšanu mūsu dzīvēs - omnipotences, īpaša spēka un spēju sajūtu. Lai individuācijas proocess varētu turpināties ir nepieciešama sevis apzinašanās, ticība saviem spēkiem un pašapziņa. Kāds ļoti uzticams, drošs un vieds iekšējais gars, šamanis, kas palīdzēs tālākajā ceļā. Individuācija nav vienkārša, bez tam individualitāte, kas šķiļas aizvien vairāk indivduācijas procesā, vienmēr ir un būs sabiedrību jeb kolektīvo bezapziņu, vairāk vai mazāk, konfrontējoša. Iekšējos un arī ārējos palīgus šajā ceļā vajadzēs.

No otras puses Jungs brīdina par riskiem, ja Ego identificējas ar Mana. Pēc būtības, to var aplūkot kā Ego inflāciju un narcistiskos personības traucējumus, runājot diagnostikas valodā. Jebkurš kolektīvās bezapziņas tēls nes milzu enerģiju. Es pieļauju, ka Mana arhetipa tēmā ir atrodama atbilde arī par tik ļoti daudziem gudrajiem, viedajiem, dažādu virzienu skolotājiem, kas pēdējos gados Latvijā ir uzplaukuši tik lielā skaitā.

Ja Ego spēj atzīt, ka pastāv vēl kas bez viņa un nepaliek "uzvaras", vienīgā varoņa statusā, spēj neizaicināt bezapziņas spēkus, tad inflācija vai pārņemtība ar "viedo" tēliem jeb identificēšanās ar Mana var izpalikt. Tad Mana arhetips kalpo Ego kā palīgs un saistviela ar Patības arhetipu. Mana-personībai no vienas puses piemīt augstākais viedums, bet no otras puses, augstākā griba. Jo mēs vairāk apzināmies, zinām, jo mūs spiež iet tālāk un gribēt vairāk, bet mēs varam paveikt tik, cik varam. Ne vairāk un ne mazāk. Ego ir jāpieņem savas ierobežotās spējas, kas arī ir viens būtisks individuācijas ceļa stūrakmenis.


Izmantotā literatūra.

Enciklopedia Britannica. https://www.britannica.com/topic/mana-Polynesian-and-Melanesian-religion. Юнг К.Г. Очерки по психологии безсознателного. Пер.с англ. - М.: Когито-Центр, 2013. -352 с.Jung, C., Collected Works of C. G. Jung, Vol. 7. 2nd ed., - USA,Princeton University Press, 1966. 349 p.Jung C.G. Memories, Dreams, Reflections. (1961) - London, Fontana Paperbacks, 1983. -448p.
Jolandi Jacobi, The Psychology of C. G. Jung (1968) - Londonp. 40

Izmantotā bilde.

Papuan Idols, engraving from Ridpath's Universal History, Volume VIII, 1894; Aizgūts no
the-lucid-movement.tumblr.com

Kultūras traumas atstāj garu postījumu ceļu.

14. jūn. 2016
Junga analītiskā psiholoģija, kopš saviem pirmsākumiem, lielu nozīmi ir pievērsusi ne tikai cilvēka psihes individuālajiem procesiem, bet arī cilvēka kultūras kontekstam un kolektīvai zemapziņai.
Godinot 1941.gada jūnijā izsūtīto cilvēku piemiņu, man šķiet svarīgi rakstīt par to, ka kultūras traumas tautai nebeidzas ar uzvaru pār pāri darītājiem.


Neatrisināta kulturas trauma caurvijas paaudžu paaudzēs. Tā var būtiski ietekmēt indivīdu un grupu dzīvi pēc daudziem gadiem. Junga analītiķe Gražina Gudaite uzsver, ka simtiem pētījumu norāda, ka nākamai paaudzei ir tendence uzņemt daļu no vecāku, vecvecāku psiholoģiskās nastas. Traumatizētie vecāki var vēl ilgu laiku justies nedroši, trauksmes pilni, kā arī izjust specifiskus PTSD simptomus (post traumatic stress disorder, DSM-5), kas savukārt, noteiktā veidā ietekmē audzināšanas veidu un attiecības ar bērniem, ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem. Piemēram psihodinamiskās pieejas pētījumos ir novērota, bērnu no izdzīvotāju ģimenēm, saistība ar individuācijas-separācijas problēmām. Šķiršanās starp bērnu un vecāku tiek asociēta ar bailēm un nāvi.  Tas traucē bērna attīstību un būtiski ietekmē svarīgo atdalīšanās no vecākiem procesu. Bieži bērniem var būt novērojama paaugstināta vēlme atbalstīt vecākus. Bērns  ir spiests pastiprināti orientētēties uz vecāka vajadzībām, sniegt atbalstu vecākam, un viņa uzvedība bieži var būt balstīta bažās apbēdināt vecāku, kurš vēl piedzīvo traumas sekas. Savukārt, pētījumi no piesaistes teorijas skatu punkta norāda saistību ar vecāka piesaistes stilu pret bērnu, kas pēc traumatiskajiem notikumiem var būt vai pārlieku distancēts, vai hiper-aprūpējošs.
Dažkārt trauma it kā apiet vienu paaudzi un uzvedības, veselības, psiholoģiskās grūtības parādās  aiznākamajā paaudzē, mazbērniem.
Analizējot savu dzīvi ne tikai caur savu ciltskoku, bet arī caur tautas vēsturisko pieredzi un kolektīvajām traumām, mēs iegūstam vēl vienu, ļoti svarīgu savas esības daļu.
Domājot par indivīdu un tautas veselību nākotnē, kultūras traumas ir jāizprot un jāapzinās to ietekme (ne tikai negatīvā) pēc iespējas pilnīgāk.

Izmantotā literatūra:
Confronting Cultural Trauma: Jungian Approaches to Understanding and Healing. Editors G.Gudaite, M.Stein - NO: Spring Journal Books, 2014.

 

Ko es meklēju?

1. jūn. 2016
Pieaugušo un bērnu analīzē viena no centrālajām traumas tēmām ir agrīnais zaudējums. Ļoti daudz psihoanalītiķu, analītisko psihoterapeitu šim jautājumam pievērš īpašu uzmanību. M.Klainas, A.Freidas, M.Māleres, D.Vinikota, Fordhama, D.Kalšeda un daudzu citu izcilu analītiķu secinājumi ir diezgan vienoti - agrīnais bērna un mātes kontakts ir pamats stabilai Ego attīstībai un psihes attīstībai kopumā. Mātes nespēja pirmajos dzīves mēnešos nodrošināt emocionālu kontaktu, rada būtiskus priekšnosacījumus traucētai Ego attīstībai, Ego un Patības ass (Ego Self axis) veidošanai, turpmākai stabilitātes sajūtai un daudzām citām cilvēka psiholoģiskām, sociālām un veselības problēmām. Traucējumi šajā attīstības fāzē nopietni ietekmē visas turpmākās dzīves attīstības stadijas, pastāvīgu trauksmes sajūtu,  kā arī komplicētus (pārāk ciešus, atkarīgus vai gluži pretēji nepastāvīgus) attiecību veidošanas modeļus. Smilšu bildēs un sapņos agrīnā trauma bieži parādās kā tukšie caurumi, bezdibeņi, krišanas sapņi u.c.


Apvienot izsvaidīto.

21. mai. 2016

"Sliktās mātes" bērni mīl spēcīgāk.

14. mai. 2016
Māmiņu dienas laikā nāca piedāvājums sagatavot rakstu, kas mēģinātu atbildēt uz jautājumu, par bērnu attiecībām ar sarežģītajām mammām. Tēma mani uzreiz ieinteresēja, jo lielākā daļa manas prakses ir saistīta ar šādiem gadījumiem, ir daudz lasīts un supervizēti gadījumi daudzu gadu garumā. Raksts jau ir publicēts.
 

Mana darba pieredze daudzus gadus ir bijusi saistīta ar ļoti sarežģītām ģimenes situācijām, kad ir bijis jāiesaistās jautājumu risināšanā par to vai mamma spēs rūpēties par savu bērnu, un vai bērns, paliekot pie mātes, kurai ir kādas nopietnas grūtības, spēs ne tikai izdzīvot, bet uzaugt, attīstīties pietiekami, lai spētu adaptēties sabiedrībā un veidot savu dzīvi pietiekami pilnvērtīgu. Profesionālā dzīvē, tie ir bijuši vissarežģītākie jautājumi ar kādiem jebkad nācies sastapties.

Pēdējos gadus mana smilšu spēles terapijas metodes, psihoterapeita prakse bieži ir saistīta ar palīdzību bērniem, kuru mātēm šīs grūtības diemžēl ir bijušas nepārvaramas, un ir bijusi pārtraukta vecāku vara.

Iemesli, kādēļ tas notiek katrā situācijā ir individuāli un dažādi faktori kombinējas, tomēr biežāk novērotos var uzskaitīt: alkohola vai narkotiku atkarība, psihiskas vai garīgas saslimšanas, nopietnas fiziskās veselības problēmas vai vecāka nāve. Tās tiešām ir ļoti, ļoti sarežģītas dzīves situācijas ģimenēs, tajās ir daudz sāpes un ciešanas, šķelšanās un izmisuma. Ārēji vairāk redzamas sekas vecāka destrukcijai, nespējai tikt galā ar sevi un bērnu, un dažkārt pat veselam saprātam neaptveramai vecāka neizpratnei par savām un bērna vajadzībām. Tās ir ģimeņu situācijas un bērnu dzīves stāsti pie kuriem nevar pierast, vai sākt izturēties mazāk emocionāli ne 10, ne 20 gadu ilgā darba pieredzē. Nekad.

 Līdzīgi kā ar visiem, kas negatīvā veidā pārkāpj sabiedrības normas, novirzās no pieņemtā ceļa (deviance, latīņu de (no) via (ceļš), no ceļa), tiek izteikts nosodījums. Šīs mammas sabiedrība nemīl, noniecina, novēršas, pastāv noteiktas institūcijas (Bāriņtiesa, Sociālais dienests, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija u.c.) un sistēma, kas cenšas “tikt galā” un pasargāt bērnus no mammu nelabvēlīgas ietekmes. Vairāk ir attīstītas bērnu pasargājošās, nekā mammu atveseļošanas programmas, jo kopumā sabiedrības viedoklis ir: Tā ir sliktā mamma! Pat neiedziļinoties detalizētāk, un pat nezinot, mammām nepieciešamo, daudzo prasmju un spēju sarakstu, jebkuram pieaugušajam, un daudz maz netraumētam cilvēkam, vērojot mammu ar mazu bērnu, ir kāda nekļūdīga iekšējā sajūta, kas signalizē, ja mamma traumē bērnu, rīkojas neatbilstoši situācijai un slikti.  

Pavisam citādi tas izpaužas bērnu attieksmēs. Pat jau diezgan pieauguši bērni var nevērtēt savas mammas uzvedību kā sliktu vai neatbilstošu. Mana prakse rāda, ka “sarežģītās mammas” līdz kādam vecumam bērni gandrīz nekad nekritizē. Aizbildņi vai audžu mammas daudzos gadījumos saka, ka bērns pār visām varītēm, līdz pēdējam aizstāv savu mammu un dusmojas uz visiem, kas cenšas “mainīt” mammas tēlu. Viņi jautā vai bērns to neredz? Kādēļ bērns bieži ir tik nekritisks pret mammu, kura nerūpējās, neievēro, nav kontaktā ar viņu? Bieži šķiet bērns ir vienīgais uz visas pasaules, kas izmisīgi cenšas aizstāvēt māti būt par māti, aizstāvēt māti no pašas sevis. Vai tiešām tā ir, ka bērna pieņemšana pret mammu ir absolūta un vienalga cik slikta ir mamma? Kādēļ tā notiek? Kā izprast šo bērna attieksmi un uzvedību? Vai slikta mamma, iespējams, tāda ir tikai sabiedrības acīs. Patiesībā, bērna gandrīz vienmēr tiecas pēc savas mammas, lai cik viņa būtu neprasmīga kā aprūpētāja, bet, acīmredzot, saikne starp bērnu un māti ir kaut kas daudz, daudz spēcīgāks. Kāpēc tā? Un kas ir laba mamma?

Viens mans klients teica: Es tomēr joprojām mīlu savu mammu, lai arī viņa ir bijusi briesmīga. Mana darba specifika nepieļauj atklāt nekādas detaļas no klientu dzīves. Tikai varu teikt, ka ilgstošā un pakāpeniskā terapijas procesa laikā, šis cilvēks nonāca līdz šai atskārsmei,  kas liecina par nozīmīgu briedumu un spēju apzināties, uzdrīkstēšanos pieņemt savas dzīves ļoti komplicētas situācijas un spēt no jauna iemīlēt to, kas ir bijis pret viņu nepietiekami labs, lai neteiktu skarbāk.  Šī klienta stāsts jau ir lielā mērā apzināts, kas palīdz daudz ko no pagātnes akceptēt. Bērniem par, kuriem būs šajā rakstā attiecības ar māti vēl būs jāiepazīst no jauna, bet pagaidām vēl ir paradokss – absurda bērna patiesība, kas pieaugušam prātam var būt nesaprotama. “Sliktā māte”, kuru bērns mīl bez jebkādiem nosacījumiem un ir gatavs par to cīnīties.

Bērnu psihoanalīze un analītiskā psiholoģija sniedz daudzas atbildes, kas palīdz kaut nedaudz, bet izprast bērna dvēseli. Pieaugušo vērtējums par bērna un mātes attiecībām pamatā veidojas vērtējot ārējos apstākļus jeb objektīvās realitātes kritērijus, kā arī atceroties savu pieredzi (mūsu subjektīvās psihiskās realitātes, pašu piedzīvotais). Taču bērna vērtējumu par attiecībām ar māti ļoti ilgu dzīves daļu nosaka viņa subjektīvās pasaules attīstības nosacījumi jeb bērna individuālā intrapsihiskā realitāte. Lai būtu vieglāk izprast šo ideju, nedaudz jāieskatās agrīnajā psihes attīstībā no dzīļu psiholoģijas skatu punkta.

  Mēs vēl ļoti maz zinām par mūsu psihi un, kur nu vēl par psihes attīstības agrīnajām stadijām, kuras mēs nespējam ar prātu izprast un atcerēties, jo vienkārši apziņa tajā laikā vēl nepastāv. Bet, kas ir svarīgi un, kas ir  zināms no prenatālās un embrionālās psiholoģijas (t.i. būtībā augļa psiholoģija grūtniecības periodā) un zīdaiņu novērošanas pētījumiem, ka nozīmīgs pamats cilvēka psihes attīstībā tiek ielikts pašā sākumā. Attiecības ar māti arī sākas jau, tad kad mēs paši un mūsu psihe tikai vēl veidojas t.i. grūtniecības laikā. Prenatālajā periodā, līdz grūtniecības noslēgumam, “topošajam cilvēkam” attīstās ķermenis un pakāpeniski sāk darboties arī visas sistēmas: asinsvadu, elpošanas, centrālā nervu sistēma u.c. Bērns pakāpeniski sāk just un paust pirmās emocijas.  Grūtniecības laikā, mātei pakāpeniski attīstās saikne ar bērnu. Savukārt, bērns neveido saiti ar māti, tā neapzināta pastāv a priori. Pirmsākumā, bērnam māte ir viņa augšanas vide, konteiners un  ir kā daļa no viņa paša. Pārdzīvojot savu pirmo pārbaudījumu – piedzimšanu, bērns, vēl kādu laiku, savu mammu nenošķir kā kaut ko atsevišķu no sevis. Viņš vēlas ēst un tiek pabarots, ir auksti un tiek sasildīts.  Iet runa par pirmajiem dzīves mēnešiem (1-2), ko junga analītiķis E.Neumans sauca par Uroborisko periodu. Tas ir laiks, kad vēl nav attīstījusies Ego apziņa, nav valodas, kas dod lietām, sajūtām nosaukumus un līdz ar to spēju apzināties un diferencēt, nav pagātnes un tagadnes sajūtas. Jau pastāv ķermeņa sajūtas un emocionālās reakcijas: gandarījums, apmierinātība un neapmierinātība, baiļu izpausmes u.c., bet bērnam nepastāv Es un Tu. Tā ir vienota psiholoģiskā pasaule ar māti, ko analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K.G.Jungs sauca par mistisko (absolūto) vienotību  participation mystique jeb Simbiotiskā fāze pēc psihoanalītiķes Margaretas Māleres attīstības stadijām. Mītos un pasakās šī psihes attīstības stadija ienāk kā paradīzes, absolūtās laimes un harmonijas vieta, vai kā laiks pasakās, kad īstā māte bija dzīva un visi dzīvoja pārticībā un laimē. Šajā mātes un bērna vienotībā veidojas psihes fundamentālā psihes drošības sajūta, kas kalpos par pamatu visai turpmākai bērna psihes attīstībai. Psihoanalītiķiem atšķiras viedokļi par fāžu nosaukumiem, fāžu ilgumu un specifiskām teorijas niansēm, bet visi ir vienoti viedoklī, ka šī mātes un bērna vienotības fāze pastāv un, ka tā ir viena no vissvarīgākajām psihes attīstībā. Kā uzsver E. Neumans, bērna embrionālā attīstība turpinās gan grūtniecības, gan pēc dzimšanas vairākus mēnešus, un noteicošā loma, bērna “normālai” attīstībai ir adekvāta mātes aprūpei. Šajā periodā bērns piedzīvo nedalītu bezapziņas pasauli.

Nākamās psihes attīstības fāzēs notiek pakāpeniska bērna autonomijas pieaugšanai un atdalīšanās no mātes, kas nozīmē arī to, ka bezapziņā aizvien aktīvāk attīstās apziņas aizmetņi. Bērns, pēc sākotnējās absolūtās vienotības, pakāpeniski sāk sevi uztvert kā atsevišķu būtni. Veidojas priekšstats par Es un Tu. Bērna attiecību izmaiņas var attiecināt arī uz procesiem, kas notiek bērna psihē, jo sākotnējā vienotībā, kas ir bezapziņas atspoguļojums, pakāpeniski ienāk aizvien lielāka sevis un pasaules apzināšanās. Lielāka bērna autonomija ir saistīta ar augošu apzināšanos, Ego attīstību.  

Kas notiek ar bērna psiholoģisko attīstību, ja šajā un turpmākos periodos māte nespēj sniegt pietiekoši fizisko un emocionālo aprūpi? Agrīnās emocionālās attīstības stadijās neadekvāta t.i. nepietiekoša mātes klātbūtne, neatbilstoša zīdaiņa vajadzībām aprūpe, bērnam izraisa ārkārtīgu spēcīgu, pat nepanesamu trauksmi. Pēc angļu bērnu psihoterapeita Donalda Vinikota uzskatiem, šī trauksme rada personības dezorganizāciju, kas ir viss briesmīgākais zīdaiņa pārdzīvojums un, ja tas notiek ilgstoši un atkārtojas, tad rada būtiskas psihiskas problēmas.  Zīdainis pasauli sākotnēji redz galējībās – vai nu kā draudzīgu, vai nu kā labu, baltu vai melnu. No ļaunā viņš baidās un to ienīst, bet labo pieņem pilnīgi un galīgi. Labvēlīgos apstākļos, pamazām bērni pāraug šo melnbalto uztveri un sasniedz stadiju, kad spēj vienlaicīgi integrēt gan destruktivitāti, gan mīlestību, kā manis iepriekš pieminētie klienta vārdi par savu māti. Ja bērns piedzīvo šo nepanesamo trauksmi regulāri un ilgstoši, neatbilstošas aprūpes rezultātā, tad melnbaltā uztvere saglabājas ilgāku laiku un dažiem cilvēkiem turpinās visu dzīvi, kā arī ir saistāma ar psihes aizsardzības mehānismu šķelšana, kad apzināts un akceptējams ir tikai viens kādas lietas, cilvēka, parādības aspekts.  Šķelšanās ir tikai viens no psihiskajiem procesiem, kas rodas traumas rezultātā. Arī mātes tēlu zīdainis redz ne tik daudz reāli, cik arhetipiski. Lielās mātes arhetipiskajam tēlam arī ir divi poli – Labā māte un Sliktā māte.  Ja māte ir pietiekoši laba (Pēc D.Vinikota – good enougth mamma) t.i. atbilstoša bērna vajadzībām, ir kontaktā ar bērnu, sniedz uzmanību, velta rūpes un mīlestību, tad bērna psihē konstalējas Labās mātes aspekti, kas dod iespēju mazulim attīstīties. Ja aprūpe ir par maz vai par daudz (hiperaprūpe) un bērns piedzīvo nepārvaramo trauksmi, tad Labās mātes tēls neatspoguļojās bērnā, tā vietā nāk negatīvās mātes arhetipisko tēlu zona: haoss, dezorganizācija un bailes. Pēc būtības, psihē tiek traucēta Ego attīstība. Kā raksta junga analītiķe Estere Hardinga, daudzi bērni piedzīvo neatbilstošu aprūpi un nekad nav jutušies vērtīgi un mīlēti. Šie bērni cieš apzinātā līmenī, bet neapzinātā līmenī mātes tēls kļūst negatīvs un graujošs. Viņu agrīnais mātes tēls ir bijis traumēts. Tā vietā, lai mātes tēls būtu draudzīgs, uzmundrinošs un gādīgs, tas kļūst apdraudošs, bailes izraisošs un neatbalstošs. Realitāte ir tāda kāda tā ir un bērnam ir jādzīvo, jāpieņem tāda mamma kāda tā ir, jo tā ir viņa piesaistes (attachment theory) persona, mamma, kas ir bijusi viņa vide uzaugot pirms dzimšanas. Līdz ar daudziem aizsardzības mehānismiem t.sk. šķelšanu negatīvais mātes tēls kļūst neapzināts un tas tiek proicēts, novirzīts uz citām aprūpes personām, savukārt Labās mātes tēls pēc kura bērns ilgojas un visticamāk ilgosies visu mūžu, tiks proicēts uz reālo mammu, kurai bija grūtības ar bērna aprūpi. Tas ir tipiski audžuģimenēs, vai pret kādām sievietēm ģimenē – tantēm, vecmammām, kad bērns redz pozitīvo savā “sliktajā mātē”.

 

 

 

Mahler S.Margaret (1975). The Psychological birth of the human infant. -USA, Basic Books, 308p.

Stern Daniel (1985) The interpersonal world of the infant. – USA, Basic Books, 304p.

Neumann E. (1975). The child. – London, Karnac, 221p.

Neuman E. (1970). The Origins and History of Consciousness. – USA, Bollingen series, 493p.

Нойманн Э. Великая мать./ Глубиная психология и психоанализ - М.: КДУ, 2012.-410с.

Хардинг Естер. Родителский образ. Травма и восстанавление. Перевод. с англиского. - М.: Клуб Касталия, 2015. -230с.

Ruppert Franz. (2010). Симбиоз и автономность. Перевод с немец. - М.: Инститyт консултирования и системних решений, 2015. -280с.

Vinikots Donalds (1987). Bērns un viņa māte. – R.: RAKA, 2004. – 100lpp.

 

 

 

 

 

 

 

Sabiedrības dziļums ir atkarīgs no indivīda dziļuma.

17. apr. 2016

'Sabiedrība, kura neļauj saviem indivīdiem "ienirt dziļumos", nespēj piedzīvot savu dziļumu un nespēj attīstīties.
Tādēļ tai ir jādzīvo nemitīgā maniakālā inflācijas dvēseles stāvoklī, kas tiek slēpts aiz izaugsmes izkārtnes. (Hilmans, 1992.)

Junga analītiķa, arhetipiskās skolas pamatlicēja Džeimsa Hilmana vārdi, tā izteikti, liek atcerēties Latviju "treknajos gados" , kad tiekšanās pēc materiālās labklājības kļuva sinonīms dvēseles izaugsmei un cilvēka attīstībai. Maniakālās inflācijas dvēseles stāvoklis - tāda drudžaina "it kā" izaugsme.

Protams, tas liek aizdomāties arī par indivīda vērtību šodienas sabiedrībā. Indivīda "ieniršana dziļumos" ir iespējama akceptējošā un drošā vidē. Pirmkārt, apkārtējo tolerances un cieņas apstākļos pret dažādību un nešaubīgi, fiziskā, emocionālā un ekonomiskā drošības sajūtā.


James Hillman


Draugos mūsu ēnas!

9. apr. 2016

Turpinot dalīties ar  junga analītiķes Marijas-Luizas fon Francas atziņām no grāmatas "Sapņa ceļš", neliels fragments par draugiem sapņos.

Intervētāja jautājums: Kādēļ sapņi izmanto mūsu tuvākos draugus, lai atspoguļotu mūsu personības ēnas puses?

Marija-Luiza fon Franca: Tādēļ, ka mēs draudzējamies ar tiem cilvēkiem, kuros dzīvo mūsu ēna. Mūsu draugi bieži var izdarīt to, ko mēs nevaram. Pasaki, kas ir Tavi draugi un es atklāšu visu Tavu labo un slikto īpašību panorāmu. Mūsu sliktajām īpašībām, līdzīgi kā labajām, arī ir savs pievilcības spēks. Par draugu var kļūt cilvēks, kuram ir tas, kas mums trūkst. Draugs ir elegantāks vai labāk dejo, vai veiksmīgāks ārējā dzīvē, vai dziļāks iekšējā pasaulē, vai gudrāks. Tā kā, ja cilvēks nav ticis skaidrībā ar savu ēnu, tad viņš var bezgalīgi dzīvot, sava veida mīlestības-naida attiecībās ar savu ēnu un draugiem.

Būt attiecībās ar sapni!

7. apr. 2016
Marijas Luizas Fon Francas grāmata "Sapņa ceļš" ir ļoti iedvesmojoša un interesanta. Viņas izpildījumā, šķiet, ka sapņu analīze nav nekas grūts un sarežģīts. Bagātīgs ir idejiskais un simboliskais materiāls ar, ko dalās Fon Franca. Tiem, kuri ir ieintresējušies par sapņu interpretāciju, noteikti šī ir īstā grāmata!
Ielādēt vēl

Jaunākie ieraksti

  • URSULA WIRTZ lekcija un seminārs RĪGĀ
    16. feb. 2024
  • Par Brīnumpasakām Kultūras rondo
    7. dec. 2023
  • Ceļā ar pasaku
    29. nov. 2023
  • Gaisma saules aptumsuma laikā
    13. apr. 2020
  • Sekojiet jaunumiem www.jungabiedrība.lv, jo saistībā ar COVID-19 izsludināto ārkārtējo situāciju Ursulas Wirtz seminārs ir pārcelts!– Šveices Junga analītiķe Urzula Wirtz atkal Rīgā!
    7. mar. 2020
  • Starptautiskā konference Latvijā "Kultūras trauma un tās dziedināšana"
    15. sep. 2019
  • XXI Starptautiskais analītiskās psiholoģijas kongress Vīnē
    24. aug. 2019
Created with Mozello - the world's easiest to use website builder.